Drīz vien man sāka rakstīt arī kopīgie paziņas.
Ilze, mana kādreizējā draudzene — agrāk mēs tikāmies ģimenēm, gājām ciemos viens pie otra un sēdējām pie viena galda — atsūtīja man ziņu:
Anna, varbūt arī tu pati neesi bez vainas? Andris taču rāvās kā traks, lai izveidotu to savu biznesu, bet tu sēdēji mājās. Vīrieši tādas lietas nepiedod.
Es izlasīju viņas rakstīto un vienkārši aizvēru saraksti.
Atbildēt es negrasījos.
Ne jau tāpēc, ka man nebūtu, ko pateikt. Vārdu man pietika. Tikai nebija jēgas tos tērēt cilvēkiem, kuri jau iepriekš bija izlēmuši, kurš ir vainīgs.
Mamma pamanīja manu seju, kad vakariņu laikā skatījos telefonā. Viņa klusām pabīdīja tuvāk šķīvi ar pankūkām. Tās bija tikko ceptas, mīkstas un karstas, tieši tādas kā bērnībā.
— Beidz lasīt tās muļķības, — viņa nogurusi noteica. — Tu pati sevi tikai plosi.
— Mamm, visi domā, ka es viņu pametu. Viņš viņiem tā ir pateicis.
— Tad uzraksti, kā bija patiesībā. Paskaidro.
Es noliku telefonu ar ekrānu uz leju.
— Nē. Lai to paskaidro mans advokāts. Tiesā.
Mamma tikai pašūpoja galvu, bet neko vairāk neteica.
Viņai bija grūti saprast, kāpēc man vajadzīgs jurists, kāpēc jāiet uz tiesu un kāpēc vispār jāceļ kaut kādas “oficiālas lietas”.
Viņas pasaulē ģimene nozīmēja paciest. Norīt aizvainojumu. Piedot. Nest savu krustu un nečīkstēt.
Ar manu tēvu viņa tā bija nodzīvojusi četrdesmit gadus un sen jau pieņēmusi to kā normu.
Tikai mans tēvs, atšķirībā no Andra, vismaz nebija tik zemisks, lai jau otrajā dienā nomainītu durvju slēdzenes.
Trešajā dienā man piezvanīja Juris.
— Anna, esmu saņēmis dokumentus, — viņš teica lietišķā balsī. — Dzīvoklis ir sešdesmit trīs kvadrātmetrus liels, kadastrālā vērtība — ap piecdesmit astoņiem tūkstošiem eiro. Tev pienākas puse. Mašīnas tirgus cena šobrīd ir aptuveni trīsdesmit divi tūkstoši eiro, un arī tur puse ir tava. SIA “AB Būve” apgrozījums izskatās pietiekami labs. Pēc sākotnējā novērtējuma tava daļa uzņēmumā varētu būt ap piecpadsmit tūkstošiem. Kopā tava likumīgā daļa sanāk aptuveni četrdesmit septiņi tūkstoši eiro.
Četrdesmit septiņi tūkstoši.
Es šo summu atkārtoju domās vēl un vēl.
Andris laikam bija pārliecināts, ka izmetis no mājas kaut ko nevajadzīgu. Kaut ko tādu, ko var pabīdīt malā kā vecu krēslu vai salūzušu ierīci.
Bet šī “nevajadzīgā lieta” pēc likuma bija četrdesmit septiņu tūkstošu eiro vērta.
— Un vēl ir uzturlīdzekļi, — Juris turpināja. — Par diviem nepilngadīgiem bērniem viņam ik mēnesi būs jāmaksā trešdaļa no saviem ienākumiem. Ja viņš mēģinās slēpt naudu caur uzņēmumu, prasīsim tiesai noteikt konkrētu fiksētu summu.
— Kad iesniegsim prasību?
— Es visu sagatavoju. Rīt iesniegšu.
Es viņam pateicos un pārtraucu zvanu.
Telefons gandrīz uzreiz sāka zvanīt atkal.
Tā bija Līga.
— Sveika, mamm… Mamm, es gribēju tev kaut ko pajautāt, — viņas balss bija klusa, uzmanīga, it kā viņa baidītos, ka es varētu sadusmoties.
— Jautā, mīļā. Ko vien vēlies.
— Tante Elīna… viņa ir tēta draudzene? Viņa pie mums palika pa nakti. Atnāca vakarā un vairs neaizgāja. Tētis teica, ka viņa esot kolēģe.
Es ciešāk piespiedu telefonu pie auss un aizvēru acis.
Tante Elīna.
Kolēģe.
Palika pa nakti.
Trešajā dienā pēc tam, kad viņš mani izmeta no mūsu mājām, viņš jau bija atvedis tur citu sievieti.
Dzīvoklī, par kura kredītu mēs maksājām kopā.
Gultā, kurā es biju aizmigusi divpadsmit gadus.
— Līga, viss būs labi, — es centos runāt mierīgi. — Es drīz jūs ar Rihardu paņemšu pie sevis. Pavisam drīz.
Kad saruna beidzās, es izgāju uz mammas balkona.
Bija marts. Gaiss vēl joprojām koda sejā, auksts un mitrs. No ielas nāca slapja asfalta smarža, un kaut kur lejā kāds dedzināja sausos zarus — dūmi bija rūgteni un sīvi.
Es uzliku plaukstas uz balkona margām.
Metāls bija ledains. Un dīvainā kārtā tieši tas aukstums palīdzēja man savākt domas.
Divpadsmit gadus es gulēju tajā gultā. Gatavoju ēst tajā virtuvē. Mazgāju viņa kreklus tajā pašā veļasmašīnā.
Es berzu grīdas. Pasūtīju pārtiku. Pierakstīju Līgu pie ārstiem. Vedu Rihardu pie logopēda.
Katra diena bija kā maiņa rūpnīcā. Tikai bez algas. Bez brīvdienām. Bez pateicības.
Un trīs dienu laikā viņš bija paguvis ievest mūsu dzīvoklī citu sievieti un astoņgadīgai meitai paskaidrot, ka tā esot vienkārši “kolēģe”.
Zini, es patiešām centos.
Pēdējos divus gadus, kad Andris sāka mainīties, es mēģināju viņam piekļūt. Mēģināju runāt.
Es viņam teicu:
— Parunāsim. Kas ar tevi notiek?
Viņš atmeta ar roku.
— Viss ir kārtībā. Beidz izdomāt.
Es piedāvāju aiziet uz ģimenes konsultāciju.
Viņš pasmējās man sejā.
— Es tev izskatos pēc jukuša?
Reiz es pateicu, ka gribu atgriezties darbā.
— Kāpēc? — viņš toreiz atbildēja. — Es pelnu pietiekami. Sēdi mājās.
Un es paliku.
Jo dzīvoklis bija viņa.
Mašīna bija viņa.
Nauda bija viņa.
Bet es pati biju tikai pielikums pie viņa uzvārda.
Atgriezties?
Nē.
Piedot?
Nē.
Es iegāju atpakaļ istabā, piezvanīju Jurim un pateicu tikai trīs vārdus:
— Sniedziet prasību par visu.
Pēc nedēļas Andris saņems aploksni, kas apgriezīs viņa pasauli kājām gaisā.
Viņš to vēl vienkārši nezināja.
Trešajā dienā Juris piezvanīja Andrim.
Es sēdēju viņam blakus. Juris mani iepriekš brīdināja, ka ieslēgs skaļruni, lai es varētu dzirdēt sarunu.
Viens signāls.
Otrs.
Trešais.
Andris pacēla klausuli dzīvespriecīgā, gandrīz jautrā balsī. Acīmredzot viņš negaidīja neko nepatīkamu.
— Jā?
— Labdien. Vai runāju ar Andri?
— Jā. Kas zvana?
— Mani sauc Juris Bērziņš. Esmu advokāts un pārstāvu jūsu sievas Annas intereses. Zvanīju, lai jūs informētu: tiesā ir iesniegta prasība par laulības laikā kopīgi iegūtās mantas sadali.
Iestājās klusums.
Trīs sekundes.
Varbūt četras.
Es skaidri sadzirdēju, kā Andris norij siekalas. Pat caur skaļruni tas bija dzirdams ļoti skaidri.
— Kāda… kāda prasība?
Juris runāja mierīgi, bez mazākās steigas.
— Dzīvoklis tika iegādāts jūsu laulības laikā, divtūkstoš sešpadsmitajā gadā. Tātad tā ir kopīga manta. BMW X3, kas divtūkstoš divdesmit trešajā gadā reģistrēta uz jūsu vārda, arī ir uzskatāma par kopīpašumu. SIA “AB Būve”, kuru jūs izveidojāt divtūkstoš divdesmit trešajā gadā, tika dibināta laulības laikā, izmantojot aptuveni piecpadsmit tūkstošus eiro no ģimenes uzkrājumiem. Jūsu sievai ir likumīgas tiesības uz daļu.
Atkal pauze.
— Pagaidiet, — Andra balss vairs nebija tik droša. — Tas ir mans dzīvoklis. Es par to maksāju. Es maksāju kredītu!
— Kredīts tika segts no ģimenes budžeta laikā, kad bijāt laulībā, — Juris paskaidroja tikpat mierīgi. — Saskaņā ar Civillikuma normām laulības laikā iegūtais īpašums ir kopīga manta neatkarīgi no tā, uz kura vārda noformēti dokumenti. Provizoriskais novērtējums jau ir sagatavots.