Anna tomēr pacieta. Viņa sev atkārtoja, ka tas ir tikai posms, ka krīze pāries, Jānis saņemsies un reiz atkal kļūs par to cilvēku, kuru viņa bija pazinusi agrāk.
Līdz pienāca diena, kas visu pārvilka ar treknu svītru.
Anna sēdēja birojā un strādāja pie koncepcijas lielam klientam. Termiņš bija nākamajā rītā, bet dizainera sagatavotos materiālus viņa bija saņēmusi tikai pirms stundas. Bija skaidrs: šovakar mājās agrāk par vēlu vakaru viņa netiks.
Ap septiņiem iezvanījās telefons.
— Klausos, — viņa atbildēja.
— Astoņos esi mājās, — Jāņa balsī skanēja pavēle, nevis lūgums. — Atbrauks Edgars un Kristaps. Uztaisīsi gaļu, nopirksi alu. Saprati?
— Jāni, man šodien ir darbs ar termiņu, es nevarēšu…
— Ko? — viņš pēkšņi runāja daudz klusāk, un šis klusums bija vēl draudīgāks par kliegšanu.
— Man jānodod svarīgs projekts. Rīt no rīta. Es nepaspēšu būt mājās astoņos.
— Man pilnīgi vienalga par taviem projektiem! Tev jābūt mājās!
Viņš pārtrauca sarunu.
Anna kādu brīdi skatījās aptumšotajā ekrānā. Birojs jau bija iztukšojies, kolēģi sen devušies prom, un tikai viņa viena vēl sēdēja pie galda, noliecusies pār maketiem, mēģinot pabeigt darbu, kas aģentūrai varēja atnest lielu līgumu.
Pusdeviņos telefons atkal sāka zvanīt.
— Kur tu vazājies?! Es taču teicu, ka pie manis šovakar būs viesi! — Jānis auroja klausulē.
Anna neatbildēja. Viņa tikai klausījās. Klausījās pārmetumos, apvainojumos, pazemojumos. Dzirdēja, kā viņš sauc viņu par egoisti, kā paziņo, ka viņa viņu neciena, ka viņa esot slikta sieva.
Tad Anna vienkārši nolika klausuli.
Viņa piecēlās no datora, salika somā savas lietas un devās mājup.
Dzīvokļa durvis bija pavērtas. Viesi smēķēja uz balkona. Jānis staigāja pa viesistabu šurpu turpu, plātīja rokas un kaut ko skaļi skaidroja saviem draugiem. Tiklīdz viņš ieraudzīja Annu, metās viņai pretī.
— Kur tu biji?! Mēs jau divas stundas gaidām! Edgars ar Kristapu ir atnākuši, bet ēst nav nekā!
Anna pagāja viņam garām, it kā nebūtu dzirdējusi ne vārda, un iegāja guļamistabā. No skapja viņa izvilka lielu somu un sāka tajā likt Jāņa mantas — kreklus, džinsus, zeķes, apakšveļu.
— Ko tu dari? — Jānis apstājās durvīs un apmulsis vēroja viņas kustības.
Anna klusēja. Viņa kārtoja somā viņa drēbes, grāmatas, skūšanās piederumus. Bez steigas, bez histērijas, ar biedējošu mieru.
— Anna, kas tev notiek?! — viņš jau pacēla balsi.
Viņa joprojām neatbildēja. Aizvilka somas rāvējslēdzēju, pacēla to un aiznesa uz priekšnamu. Jānis gāja pakaļ, kaut ko runāja, taču viņa vārdus Anna vairs nelaida sevī iekšā.
Viņa atvēra dzīvokļa durvis un nolika somu kāpņu telpā. Tad atgriezās pēc nākamās porcijas.
— Anna, tu esi sajukusi prātā?! — Jānis iekliedzās. — Ko tu vispār dari?!
Uz balkona pēkšņi iestājās klusums. Edgars un Kristaps apmulsuši palūkojās istabā, nesaprotot, vai viņiem jāiejaucas vai labāk jāizliekas par neredzamiem.
— Puiši, — Anna mierīgi sacīja, — piedodiet, bet vakars ir beidzies. Lūdzu, ejiet mājās.
Edgars un Kristaps steigšus paķēra jakas un neveikli izslīdēja pa durvīm, murminot kaut ko par to, ka “laikam atnākuši nelaikā” un “parunās vēlāk”.
Anna turpināja nest ārā Jāņa mantas. Kurpes. Darba somu. Viņa mīļāko krūzi ar bijušā uzņēmuma logotipu.
— Anna! — Jānis satvēra viņu aiz rokas. — Kas ar tevi ir? Vismaz pasaki!
Viņa asi izrāva roku no viņa tvēriena un iznesa pēdējās mantas. Viena no somām izslīdēja un nokrita kāpņu telpā.