Pat vakariņas viņš uztvēra kā pašsaprotamu pienākumu. Ja ciemos grasījās ierasties kolēģi vai draugi, Jānis pat neapjautājās, vai Anna vispār vēlas stāvēt pie plīts. Viņš vienkārši paziņoja, kā būs.
— Rīt atnāks Artis un Māris. Uztaisi kaut ko ar gaļu. Un nopērc normālu kūku.
Anna tikai klusi pamāja. Viņa vēl aizvien viņu mīlēja. Vēl aizvien cerēja, ka tas ir tikai slikts posms, kas pāries, un viss pamazām atgriezīsies vecajās sliedēs.
Taču pārmaiņas gāja pavisam pretējā virzienā.
Kādā vakarā Jānis pārnāca mājās drūms, ar pelēku seju un trīcošām rokām. Viņš apsēdās uz dīvāna un ilgi neko neteica.
— Kas noticis? — Anna uzmanīgi pajautāja.
— Mani atlaida, — viņš beidzot izdvesa. — Vienkārši izmeta no darba.
— Kā — atlaida? Par ko?
— Viņi apgalvo, ka es esot ņēmis kukuļus. It kā būtu sarunājis klientiem atlaides par komisiju. Pilnīgs murgs! — Jānis ar dūri uzsita pa galdu. — Tas viss ir Andra roku darbs! Tā draņķa, kuru es toreiz apsteidzu amatā. Viņš par mani sameloja, bet viņi pat necentās neko pārbaudīt. Vienkārši izmeta!
Anna viņu apskāva, glāstīja matus un mierināja. Teica, ka viss nokārtosies, ka viņš atradīs citu vietu, jo viņam taču ir pieredze, pazīšanās, vārds nozarē.
Tomēr pagāja mēneši, un darba nebija. Jāni neņēma nekur. Baumas par viņu izplatījās pārsteidzoši ātri, un, tiklīdz personāla speciālisti ieraudzīja viņa vārdu, CV nonāca atkritnē.
Strādāt nācās meklēt Annai. Pēc divu gadu pārtraukuma tas izrādījās gandrīz neiespējami. Beigās viņa iekārtojās nelielā aģentūrā par jaunāko radošo speciālisti — tajā pašā līmenī, kurā bija sākusi pirms astoņiem gadiem. Alga bija četras reizes mazāka nekā agrāk.
Pa to laiku Jānis pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš sāka dzert. Sākumā tikai vakaros, vēlāk jau arī dienas vidū. Uz Annu viņš kliedza par katru sīkumu. Pārmeta, ka viņa pelna pārāk maz, slikti gatavo, nepietiekami tīra dzīvokli.
— Es tevi uzturēju! Es tev visu devu! Un kur ir tava pateicība?! — viņš auroja. — Tu pat ģimeni normāli nespēj pavilkt!
Anna strādāja divpadsmit stundas dienā, mēģināja atjaunot vecos kontaktus un panākt iekavēto. Bet mājās viņu sagaidīja netīri trauki, tukšs ledusskapis un piedzēries vīrs, kurš tikai pieprasīja un apvainoja.
Visbriesmīgākais bija tas, ka Jānis darbu pat nemeklēja. Viņš veselas dienas pavadīja internetā, domājot, kā atriebties Andrim. Lasīja forumus, kuros apsprieda bijušo uzņēmumu, rakstīja anonīmas sūdzības Valsts ieņēmumu dienestam, meklēja jebko, kas varētu Andri kompromitēt.
— Es viņu iznīcināšu, — Jānis rūca, blenzdams klēpjdatora ekrānā. — Visi uzzinās, kas viņš patiesībā ir.
— Jāni, — Anna reiz mēģināja runāt ļoti piesardzīgi, — varbūt tev tomēr vajadzētu vairāk domāt par darba meklējumiem? Es zinu dažus uzņēmumus, kur…
— Aizveries! — viņš nikni nocirta. — Tu neko nesaproti! Vispirms es tikšu galā ar to parazītu, un pēc tam…
Taču šis “pēc tam” nekad nepienāca.
Naktīs Anna raudāja vannasistabā, lai Jānis nedzirdētu. Viņa raudāja no noguruma, no pazemojuma un no apziņas, ka vīrietis, kuru viņa bija mīlējusi, viņas acu priekšā kļūst par ļaunu, netaisnīgu un pilnīgi svešu cilvēku.