— Kur tu vazājies?! Es taču skaidri pateicu, ka šovakar pie manis būs viesi! — vīrs kliedza klausulē, taču Annai šie pārmetumi vairs nesāpēja. Viņa vienkārši pārtrauca sarunu un sāka likt somā savas mantas.
Anna ļoti skaidri atcerējās dienu, kad Jānis pārnāca mājās ar platu smaidu un šampanieša pudeli rokā. Tas bija pirms četriem gadiem — laikā, kad viņi vēl smējās kopā virtuvē, kad viņš ik rītu pirms došanās uz darbu viņu noskūpstīja, kad Anna vēl ticēja, ka viņi ir pāris, nevis kungs un kalpone.
— Anna, tu neticēsi! — toreiz Jānis, ienācis viesistabā, pacēla viņu un grieza apkārt, bet viņa smējās un pieglaudās viņam pie pleca. — Mani iecēla par nodaļas vadītāju! Saprotu? Par vadītāju! Būs alga un vēl procenti no nodaļas peļņas. Tas ir trīsreiz vairāk nekā līdz šim!
Viņa priecājās no visas sirds. Jānis ilgi bija gājis uz šo mērķi: strādāja līdz vēlam vakaram, mācījās, apmeklēja apmācības un seminārus. Paaugstinājumu viņš patiešām bija nopelnījis. Tobrīd Annai šķita, ka tagad viņu dzīvei jākļūst tikai labākai.
Pirmie mēneši tādi arī bija. Jānis staroja, nesa dāvanas, veda viņu vakariņās uz restorāniem. Viņi plānoja ceļojumu uz Itāliju, runāja par bērniem un plašāku dzīvokli. Arī Annas karjera gāja augšup: reklāmas aģentūrā, kur viņa strādāja, viņas projekti saņēma atzinību cits pēc cita, un klienti arvien biežāk prasīja tieši viņu.
Taču pamazām kaut kas sāka plaisāt. Jānis aizvien biežāk kavējās darbā, aizvien retāk jautāja, kā klājas viņai. Un tad, aptuveni pusgadu pēc paaugstinājuma, viņš pēkšņi paziņoja:
— Anna, kam tev vispār tas darbs? Padomā pati: es tagad pelnu pietiekami labi, ģimeni varu uzturēt. Tu varētu rūpēties par māju, par sevi… Man ir neērti, kad kolēģi jautā, ar ko nodarbojas mana sieva, un man jāatbild, ka viņa taisa kaut kādas reklāmas.
— Kā tas ir — “kaut kādas reklāmas”? — Anna toreiz pat nesaprata, vai viņš joko. — Jāni, es esmu vadošā speciāliste. Man ir divpadsmit cilvēku komanda, mani projekti…
— Un tad? — viņš tikai paraustīja plecus. — Naudas mums tagad pietiek. Kāpēc tev vajadzīga tā nervozēšana un stress? Mājās tu vari būt karaliene, nevis nodarboties ar kaut kādu radošo ņemšanos.
Sākumā Anna sev iestāstīja, ka viņš ir noguris un tas pāries. Tomēr Jānis pie šīs tēmas atgriezās atkal un atkal. Viņš mēdza teikt, ka patiesi veiksmīgu vīriešu sievas nestrādā, bet viņas karjera salīdzinājumā ar viņa atbildību esot tikai bērnu spēle.
— Es uzturu ģimeni! — viņš atkārtoja. — Un ko dari tu? Spēlējies ar bildītēm un saukļiem?
Anna pretojās mēnešiem ilgi. Taču Jānis kļuva arvien uzstājīgāks, un viņu attiecībās ieplūda aukstums. Beigās viņa padevās. Uzrakstīja atlūgumu, atvadījās no savas komandas un projektiem, kas viņai bija gandrīz kā pašas bērni.
— Redzi, cik labi tagad ir, — Jānis sacīja vakarā, kad pirmo reizi viņu mājās sagaidīja gatavas vakariņas. — Tagad tu esi īsta sieva.
Tikai šis apzīmējums — “īsta sieva” — izrādījās rūgts un pazemojošs. Ar laiku Jānis sāka izturēties pret viņu kā pret mājas personālu. Viņš vairs nelūdza, bet pavēlēja. Viņš neprata pateikt pat vienkāršu paldies.