No tās pa kāpņu laukumiņu izbirušas drēbes aizslīdēja uz visām pusēm, un portatīvais dators gandrīz noslīdēja pa pakāpieniem lejā. Jānis metās tam pakaļ, saraustītām kustībām vāca visu kopā un vienlaikus kliedza, ka Anna esot zaudējusi prātu, ka viņa nedrīkst tā rīkoties, jo šīs taču esot arī viņa mājas.
Anna palika stāvam durvju ailē.
— Rīt es iesniegšu šķiršanās pieteikumu, — viņa pateica klusi, bet skaidri.
— Ko?!
— No rīta iešu pie jurista. Es šķiros.
— Anna, tu nevari tā vienkārši… Mēs esam ģimene! Es tevi mīlu! Man tikai ir smags periods…
— Tavs “smagais periods” ilgst jau divus gadus, — viņa atbildēja. — Un es vairs nevēlos tajā dzīvot.
— Bet kur man palikt? Man nav naudas, nav darba…
— Tā vairs nav mana atbildība.
— Anna, lūdzu! Mēs visu varam izrunāt. Es mainīšos. Es atradīšu darbu, viss būs citādi…
— Ardievu, Jāni.
Viņa aizvēra durvis ar stingru, dobju troksni un palika atspiedusies pret tām ar muguru. Aiz durvīm vēl ilgi skanēja viņa balss — vispirms dusmīga, tad lūdzoša, pēc tam atkal pilna draudu. Viņš sauca viņas vārdu, solīja, pārmeta, pazemoja, centās piespiest atvērt. Tad skaņas pamazām apsīka. Kāpņu telpa apklusa.
Anna aizgāja uz vannasistabu, pagrieza ūdeni un pirmo reizi divu gadu laikā raudāja nevis aiz izmisuma, bet no atvieglojuma. Asaras krita klusumā, un tajās nebija vairs ne vainas sajūtas, ne bailes — tikai nogurums un sajūta, ka smaga nasta beidzot noņemta no pleciem.
Nākamajā dienā viņa patiešām iesniedza dokumentus laulības šķiršanai. Pēc nedēļas projekts, kuru viņa tajā naktī bija pabeigusi gandrīz bez spēka, atnesa aģentūrai lielāko līgumu tās pastāvēšanas laikā. Vadītājs viņai piedāvāja mākslinieciskās direktores amatu.
Jānis vēl mēnešiem mēģināja atgriezties. Viņš zvanīja, rakstīja garas ziņas, gaidīja viņu pie biroja ieejas. Viņš solīja, ka kļūs par citu cilvēku, ka atradīs darbu, ka atkal būs tāds pats kā agrāk.
Taču Anna atcerējās to vakaru. Viņa atcerējās viņa balsi telefonā: “Kur tu vazājies?!” Atcerējās visus pazemojumus, spiedienu, nievas un to, kā viņas viedoklis gadiem ilgi tika samīdīts.
Un viņa saprata — tas Jānis, kuru viņa reiz bija mīlējusi, vairs nepastāv. Varbūt viņa nekad īsti arī nebija bijis. Varbūt aiz laipnas sejas visu laiku bija slēpies cilvēks, kurš savu īsto dabu parādīja tikai tad, kad ieguva naudu, varu un iespēju komandēt citus.
Gadu pēc šķiršanās Anna nopirka nelielu dzīvokli pilsētas centrā. Darbā viņu paaugstināja. Viņa iepazinās ar vīrieti, kurš jautāja viņas domas, patiesi interesējās par viņas darbu un nekad nepacēla uz viņu balsi.
Jānim tikmēr vairs neizdevās atrast kārtīgu darbu. Pēdējais, ko Anna par viņu dzirdēja no kopīgiem paziņām, bija tas, ka viņš strādājot par kurjeru kādā mazā uzņēmumā un joprojām prātojot, kā atriebties savam bijušajam kolēģim.
Anna naktīs vairs neraudāja. Un viņa nekad nenožēloja to vakaru, kad pirmo reizi pēc ilgiem gadiem savu dzīvi nolika augstāk par vīrieša kaprīzēm.
Reizēm, ejot garām viņu kādreizējai mājai, viņa atcerējās Jāni, kādu bija iemīlējusi. Skumjas nebija par izjukušo laulību. Viņai sāpēja doma, ka cilvēks var tik ļoti pārvērsties — ka nauda un vara spēj mīlošu vīru padarīt par tirānu, bet tās zaudēšana — par rūgtuma pilnu zaudētāju.
Taču Anna vairs nebija gatava upurēt sevi svešu ambīciju un kompleksu dēļ. Viņa bija iemācījusies cienīt sevi. Un tā bija vissvarīgākā mācība, ko šis stāsts viņai atstāja.
Agrā vakara gaismā Anna gāja cauri pilsētai uz savām jaunajām mājām, kur viņu gaidīja siltas vakariņas, laba grāmata un miers. Tur neviens nekliedza, neko nepieprasīja un nepazemoja.
Tur viņa beidzot bija brīva.