Tas bija kā smalks stikla tilts, uz kura līdz šim turējās viņas uzticēšanās laulībai, — vienā mirklī tas sabruka, sašķīstot asās, nepaceļamās lauskās. Cilvēks, kuram vajadzēja stāvēt viņai blakus un aizsargāt, nupat bija atradis attaisnojumu zādzībai. Viņš bija attaisnojis to, ka viņa māte slepus iebāzusi roku savas vedeklas kabatā, lai apmaksātu slinkā brāļa iegribas.
– Ģimene? – Anna lēni piecēlās no krēsla.
Pārsteidzošā kārtā viņa vairs nejuta ne dusmas, ne apjukumu. Viss iekšējais troksnis pēkšņi bija noklusis, atstājot tikai aukstu, skaidru sapratni.
– Jāni, ģimenē viens otram nezog atslēgas. Ģimenē neviltoti paraksti netop uz līgumiem. Un ģimenē nelietību nepārsedz ar vārdiem: “Mēs taču esam radinieki.”
Viņa pagriezās pret Inesi. Tā joprojām stāvēja ar sakrustotām rokām, sejā saglabājot uzvarētājas izteiksmi, jo bija pārliecināta — dēls tikko nostājies viņas pusē.
– Rīt jūs man atdosiet šī dzīvokļa atslēgas, – Anna runāja mierīgi, gandrīz bez intonācijas. – Īrniekiem es devu trīs dienas, lai izvāktos. Ja viņi to neizdarīs, es vēršos policijā, un jūs skaidrosiet, kāpēc bez manas ziņas nodevāt manu īpašumu īrē. Visu naudu, ko pusgada laikā esat saņēmusi, jūs man atmaksāsiet līdz pēdējam centam. Summu aprēķināšu pēc vidējām tirgus cenām. Papildus jūs segsiet visus rēķinus par elektrību un ūdeni. Ja līdz mēneša beigām naudas nebūs, iesniegšu prasību tiesā. Īrnieka dati man ir. Viņš ar prieku liecinās pret jums, lai pats nenonāktu līdzdalībnieka lomā.
Ineses seja strauji nobālēja. Viss viņas pašpārliecinātais stīvums izkusa kā sniegs pavasara saulē. Viņa pavēra muti, it kā gribētu kaut ko iebilst, taču vārdi neatradās. Šajā brīdī viņa saprata — Anna nerunā tukšus draudus.
– Anna, tu esi prātu zaudējusi? Kāda vēl tiesa? Tu iesūdzēsi tiesā manu māti? – Jānis pielēca kājās un mēģināja satvert sievu aiz rokas, bet viņa asi atkāpās.
– Viņa nav mana māte, – Anna paskatījās viņam tieši acīs. – Viņa ir sieviete, kas mani apzaga. Bet tu esi cilvēks, kurš to pieļāva un vēl mēģināja pārliecināt, ka viss ir kārtībā.
– Ann, nu pietiek, – Jānis mainīja balsi, cenšoties runāt maigāk, pierunājoši. – Lai mamma atvainojas, samaksā tos komunālos, un mēs šo lietu aizmirstam. Tu taču saproti, naudu viņa neatdos — Mārtiņš jau visu iztērējis. Vai tiešām vienistabas dzīvokļa dēļ jāizjauc ģimene?
– Es neko nejaucu, Jāni. Šeit vairs nav ģimenes.
Anna novilka laulības gredzenu no zeltneša un nolika to uz galda blakus telefonam. Klusais metāla piesitiens pret galda virsmu izskanēja tik skaļi, it kā istabā būtu nokritis smags priekšmets.
– Es sakrāmēšu mantas un uz pāris dienām aizbraukšu pie vecākiem. Tev ir laiks līdz trešdienai savākt savējās un izvākties. Pie mammas, pie Mārtiņa — man vienalga. Dzīvokli dalīsim tiesā. Septiņdesmit procenti no tajā ieguldītās naudas ir mani, visi vecāku pārskaitījumi ir dokumentēti. Laulības šķiršanas pieteikumu iesniegšu pati.
– Šķirties dzīvokļa dēļ?! – iekliedzās Inese, teatrāli satverot krūtis. – Tu vienmēr esi bijusi aprēķinātāja! Mans Jānītis tev visu darīja, bet tu viņu pāris grašu dēļ met ārā uz ielas!
Anna neatbildēja. Viņa vienkārši pagriezās, izgāja gaitenī, no skapja augšējā plaukta nocēla ceļasomu un sāka tajā mierīgi, kārtīgi likt savas drēbes un nepieciešamās lietas. Jānis stāvēja guļamistabas durvīs — apjucis, sašļucis, gandrīz nožēlojams. Viņš kaut ko murmināja par to, ka viņa pārspīlē, ka rīt pati nožēlos pateikto, ka emociju iespaidā nevajag pieņemt lēmumus.
Taču Anna zināja: nožēlas nebūs.
Viņa izsauca taksometru, aizvēra somu un izgāja no dzīvokļa. Pat virtuves pusē skanošās Ineses vaimanas viņu vairs nepiespieda atskatīties.
Trešdienas vakarā, tieši kā bija teikusi, Anna ieradās pie sava vienistabas dzīvokļa. Īrnieks Edgars acīmredzot bija sapratis, ka situācija nav joks, un bija izvācies. Atslēgas viņš bija atstājis pastkastītē. Dzīvoklī valdīja cigarešu smaka, gaisā turējās smags, nepatīkams dūmu piesitiens, un bija skaidrs, ka būs vajadzīga pamatīga tīrīšana. Tomēr tas atkal piederēja tikai viņai.
Anna sagaidīja atslēdznieku. Pusstundas laikā vecās slēdzenes tika nomainītas pret jaunām un drošām. Kad viņa paņēma rokā spīdīgās atslēgas, kuras vairs nepiederēja nevienam citam, krūtīs pirmo reizi pēc ilga laika kļuva vieglāk. Viņa aizslēdza durvis un izgāja ārā.
Vakara pilsēta viņu sagaidīja ar vēsu vēju, laternu gaismām un neparastu klusumu, kurā nebija ne pārmetumu, ne svešu balsu. Kabatā ievibrējās telefons. Ekrānā parādījās paziņojums par pārskaitījumu no Ineses — pirmā daļa no īres naudas un pilna komunālo rēķinu summa. Acīmredzot iespēja nonākt tiesā vai kriminālprocesā izrādījās spēcīgāka par mātišķo maigumu pret jaunāko, bezdarbībā iestrēgušo dēlu.
Zemāk karājās vēl viena ziņa — no Jāņa. Viņš lūdza satikties un aprunāties, rakstīja, ka “mamma visu sapratusi” un ka “mums jāglābj laulība”.
Anna nepārlasīja ziņu līdz galam. Viņa ar vienu kustību aizslaucīja paziņojumu no ekrāna un bloķēja telefonu.
Glābt vairs nebija ko.
Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika viņa ievilka gaisu dziļi, līdz pašām plaušu dzīlēm, un sajuta nevis bailes, bet brīvību. Viņai bija savs dzīvoklis, savs darbs un pats svarīgākais — cieņa pret sevi, ko viņa nebija ļāvusi samīdīt. Remontu šajā vienistabas dzīvoklī viņa noteikti uztaisīs. Tagad vairs nebija neviena, kas viņai to varētu liegt.