– Mēs te ar Jāni nolēmām ātri uztaisīt vakariņas. Kāpēc tu tik bāla? Darbā kaut kas atgadījies?
Anna klusēdama novilka kurpes, rūpīgi nolika tās plauktā un iegāja virtuvē. Jānis sēdēja pie galda, iegrimis telefonā.
– Problēma nav darbā, Inese. Problēma ir mūsu ģimenē, – Anna mierīgi sacīja, atvilka krēslu un apsēdās tieši pretī vīram.
Viņas balss bija tik līdzena un savākta, ka Jānis beidzot pacēla acis no ekrāna. Viņš saspringa un uzmanīgi paskatījās uz sievu. Inese sastinga ar dvieli rokās; viņas uzspēlētais smaids acumirklī kļuva blāvāks.
– Kas noticis, Anna? – Jānis vaicāja.
Anna izņēma telefonu, atvēra galeriju un nolika ierīci galda vidū ar ekrānu uz augšu.
– Šodien aizbraucu uz savu dzīvokli. Uz to pašu, kur, pēc taviem vārdiem, tava mamma audzējot stādus.
Ineses seja vienā mirklī pārklājās ar plankumainu sārtumu. Viņa smagi norija siekalas un pagriezās pret izlietni, izliekoties, ka pēkšņi obligāti jānomazgā rokas.
– Un? Kas tur bija? – Jānis vēl nesaprata, cik nopietni viss tūlīt izvērtīsies.
– Tur dzīvo sveši vīrieši, Jāni. Jau pusgadu. Viņi staigā ar netīriem apaviem pa manu parketu, cep kartupeļus manā virtuvē un tērē manu ūdeni un elektrību. Bet pats interesantākais, – Anna pabīdīja telefonu tuvāk vīram, – viņi tur atrodas, pamatojoties uz šo dokumentu. Paskaties kārtīgi.
Jānis paņēma telefonu. Viņa skatiens sāka nervozi skriet pāri ekrānam. Viņš pāršķīra fotogrāfiju, ieskatījās parakstos. Virtuvē iestājās smags, gandrīz taustāms klusums. To pārtrauca tikai ūdens šalkoņa no krāna, kuru Inese satraukumā tā arī nebija aizgriezusi.
– Mammu? – Jāņa balss nodrebēja. Viņš pacēla acis uz Inesi. – Kas tas ir? Tu izīrēji Annas dzīvokli?
Inese strauji aizgrieza ūdeni. Tad lēni pagriezās, slaucīdama slapjās rokas Annas priekšautā. Vainas apziņas viņas skatienā vairs nebija. Tā vietā parādījās stūrgalvīgs, ciets izteiksmes veids – kā cilvēkam, kuru iedzinuši stūrī, bet kurš negrasās padoties bez cīņas.
– Un kas tur tāds? – viņas balss no saspringuma kļuva spalga. – Dzīvoklis stāv tukšs! Krāj putekļus, nevienam nav vajadzīgs. Jūs tur nedzīvojat, remontu netaisāt. Kāpēc lai laba manta iet zudumā? Tas taču būtu muļķīgi!
– Tā ir mana manta, Inese, – Anna skaidri noteica, nepaceļot balsi. – Mans personīgais īpašums. Un tikai es lemju, vai tas stāvēs tukšs vai ne. Jums nebija nekādu tiesību ielaist tur svešus cilvēkus un vēl ņemt par to naudu. Jūs esat izdarījusi krāpšanu.
– Kādu vēl krāpšanu! – Inese teatrāli atmeta rokas un izbola acis. – Paskat tik, juriste atradusies! Es taču naudu ģimenei nesu!
– Kurai ģimenei? – Anna nedaudz paliecās uz priekšu. – Manai ģimenei jūs atnesāt tikai komunālo maksājumu rēķinu par simt eiro. Bet kur palika īres nauda? Mārtiņa mašīnai? Viņa jaunajam datoram?
Jānis apjucis pārmaiņus skatījās te uz māti, te uz sievu.
– Mammu, tā ir taisnība? Tu šo naudu devi Mārtiņam? – viņš jautāja, un balsī vēl bija dzirdama vāja cerība, ka māte tūlīt visu noliegs.
– Jā, devu! – Inese izaicinoši atcirta, piegājusi tuvāk galdam. – Jo Mārtiņam tā bija vairāk vajadzīga! Jūs ar Annu dzīvojat kā pa sviestu, algas jums labas, kredīta nav. Bet puisim taču jānostājas uz kājām! Viņam šobrīd ir grūti, viņš meklē savu vietu dzīvē. Kas viņam palīdzēs, ja ne māte?
– Uz sveša rēķina? – Anna rūgti pasmīnēja, jūtot, kā no šīs bezkaunības viņai aizraujas elpa. – Jūs nolēmāt atbalstīt savu jaunāko dēlu ar vedeklas īpašumu? Jūs vispār saprotat, ko sakāt?
– Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt! – Inese pārgāja kliedzienā. – Es tevi savā mājā pieņēmu kā savējo!
– Kurā savā mājā? Mēs dzīvojam manā dzīvoklī, – Anna ar roku norādīja uz virtuvi. Šis dzīvoklis, kurā viņi tagad atradās, bija nopirkts laulības laikā, taču lielāko daļu naudas bija iedevuši Annas vecāki. Inese nebija pielikusi ne centa. – Šeit jūs esat viešņa. Un arī tajā otrā dzīvoklī jūs bijāt tikai cilvēks, kuram uz laiku uzticēja atslēgas, kamēr tur bija jāremontē caurules.
Anna pagrieza skatienu uz vīru. Jānis sēdēja sakumpis un blenza savās rokās. Viņš nesteidzās nostāties sievas pusē.
– Jāni, tu neko neteiksi? – Anna klusi pajautāja.
Jānis smagi nopūtās, pārbrauca ar plaukstu pār seju un tikai tad paskatījās uz viņu. Viņa acīs nebija redzama vēlme aizstāvēt taisnību. Tur bija drīzāk īgnums par to, ka viņu ievilkuši nepatīkamā konfliktā.
– Anna, nu tiešām, kāpēc tu to visu tik ļoti uzpūt? – viņš sāka samierinošā tonī. – Mamma, protams, rīkojās nepareizi, ka nepajautāja atļauju. Tas ir skaidrs. Bet, no otras puses, dzīvoklis taču patiešām stāvēja tukšs. Mamma vienkārši paskatījās uz to praktiski. Mārtiņam šobrīd tiešām nav viegli. Mēs taču esam ģimene, mums jāpalīdz citam citam. Nevajag no mušas taisīt ziloni. Nu padzīvoja tur cilvēki, nekas taču nav salauzts.
Anna skatījās uz vīru un pēkšņi sajuta, ka viņā kaut kas klusi, bet neatgriezeniski pārtrūkst.