Vīrietim piere savilkās krunkās, un sejā parādījās nepatīkama, nicīga grimase. Viņš noslaucīja plaukstas gar treniņbiksēm un šķībi pasmīnēja.
– Kāda vēl īpašniece? Meitenīt, tu laikam durvis sajaukusi. Mēs šo dzīvokli īrējam jau pusgadu. Līgums ir, viss kā nākas. Inese mums izīrēja. Tā ka labāk pati ej prom, kamēr es neesmu izsaucis policiju par ielaušanos svešā mājoklī.
Vīramātes vārds šaurajā priekšnamā noskanēja kā šāviens. Annas galvā viss acumirklī salikās vienā pretīgā, skaidrā ainā. Divpadsmit kubikmetri ūdens. Divsimt kilovatstundas elektrības. Stādi uz balkona.
– Parādiet man šo līgumu, – Anna pateica tik auksti, ka pat pati sadzirdēja savā balsī metālu. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Tūlīt pat. Šim īpašumam esmu vienīgā īpašniece. Inesei nav un nekad nav bijusi pilnvara izīrēt manu dzīvokli. Ja jūs tagad neuzrādīsiet dokumentus, es zvanu policijai.
Acīmredzot vīrietis viņas tonī saklausīja to mierīgo pārliecību, ar kuru nav vērts strīdēties. Viņš smagi nopūtās, nomurmināja kaut ko zem deguna un nozuda istabā. Pēc brīža viņš atgriezās ar saburzītu plastmasas mapi rokās. No tās tika izvilktas dažas ar skavotāju sastiprinātas lapas, kuras viņš negribīgi pasniedza Annai.
Tas bija parasts no interneta izdrukāts dzīvojamās telpas īres līguma paraugs. Ailē “Izīrētājs” ar Ineses glīto, platiem vilcieniem rakstīto rokrakstu bija ierakstīts viņas vārds. Ailē “Īrnieks” figurēja Edgars Ozoliņš. Mēneša maksa bija nedaudz zemāka par tirgus cenu, tomēr pietiekami liela, lai par to nevarētu vienkārši paraustīt plecus.
– Jūs, pirms kaut ko parakstījāt, vispār pārbaudījāt, kam šis dzīvoklis pieder? – Anna pacēla skatienu no papīriem uz Edgaru un juta, kā kaut kur dziļi iekšā sāk vārīties klusas, smagas dusmas.
– Kāpēc gan? – viņš patiesi izbrīnījās. – Sieviete normāla, solīda, pieklājīga. Teica, ka dzīvoklis esot viņas dēlam un vedeklai, viņi aizbraukuši uz ārzemēm, bet viņai palūguši izīrēt, lai vismaz komunālie maksājumi nosegtos. Mēs katra mēneša piektajā datumā pārskaitām naudu uz viņas karti. Nekādu problēmu līdz šim nebija.
Anna izvilka telefonu un ātri nofotografēja līgumu, īpaši rūpīgi iemūžinot parakstus, summas un rekvizītus. Pēc tam viņa palūdza parādīt arī Edgara personu apliecinošo dokumentu. Viņš pretojās ar sejas izteiksmi, bet tomēr paklausīja, un arī tas tika nofotografēts.
– Tātad klausieties, Edgar, – Anna atdeva viņam papīrus. – Jūs esat apmānīts. Šai sievietei ar šo dzīvokli nav nekādas saistības, izņemot to, ka viņa ir mana vīra māte. Līgums, kuru jūs parakstījāt, juridiski neko nenozīmē. No likuma viedokļa jūs šeit uzturaties bez tiesiska pamata.
Vīrieša seja izstiepās. No iepriekšējās bravūras nepalika ne miņas.
– Un ko mums tagad darīt? – viņš aizsmakušā balsī pajautāja. – Mēs viņai par šo mēnesi jau samaksājām uz priekšu.
– To jums nāksies kārtot ar Inesi, – Anna atbildēja bez mazākās līdzjūtības nots, jo viņas pacietība bija izsmelta. – Es dodu jums tieši trīs dienas, lai savāktu mantas un atbrīvotu dzīvokli. Trešdienas vakarā es šeit ieradīšos kopā ar policijas pārstāvi un atslēdznieku, lai nomainītu slēdzenes. Ja jūsu mantas vēl atradīsies iekšā, tās tiks iznestas kāpņu telpā. Vai viss ir skaidrs?
Edgars mēģināja iebilst. Viņš sāka runāt par samaksāto naudu, par to, ka neesot vainīgs, par kaut kādām savām tiesībām, taču Anna viņu vairs neklausījās. Viņa pagriezās, izgāja no dzīvokļa un aizcirta durvis tik spēcīgi, ka no kāpņu telpas griestiem nobira sīki apmetuma graudi.
Iesēdusies mašīnā, Anna vēl ilgi nespēja iedarbināt motoru. Pirksti trīcēja smalkā, nekontrolējamā drebulī. Pusgadu. Veselu pusgadu vīramāte slepus bija izīrējusi viņas dzīvokli svešiem cilvēkiem. Kabatā likusi naudu, kamēr Anna godīgi maksāja nekustamā īpašuma nodokli, un tagad viņai vēl priekšā bija milzīgi komunālo maksājumu rēķini.
Domas galvā skrēja kā drudžainā virpulī. Kur Inese lika tādas summas? Viņas pensija nebija maza, trūkumā viņa nedzīvoja un nekad nebija izskatījusies pēc cilvēka, kuram pietrūktu ikdienas tēriņiem. Un tad Anna atcerējās.
Jāņa jaunākais brālis Mārtiņš. Trīsdesmitgadīgs slaists, kurš jau gadiem “meklēja sevi”. Darbavietas viņš mainīja biežāk nekā sezonas jakas, ik pēc pāris mēnešiem stāstīja par neciešamiem priekšniekiem, sliktiem kolektīviem un “nepareizu atmosfēru”, bet naudu regulāri aizņēmās no mātes. Pirms dažiem mēnešiem Mārtiņš ģimenes vakariņās pēkšņi ieradās ar svaigi nopirktu ārzemju auto. Kad Jānis pajautāja, no kurienes viņam tāda mašīna, brālis pavirši atteica, ka paņēmis līzingā, bet mamma palīdzējusi ar pirmo iemaksu. Savukārt pirms mēneša viņš lielījās ar jaunu spēļu datoru, kura cena Annai šķita pilnīgi neprātīga.
Anna cieši saspieda stūri. Tātad tā. Par viņas naudu Inese bija uzturējusi savu jaunāko, mīļāko dēliņu.
Mājupceļā Anna prātā soli pa solim izspēlēja gaidāmo sarunu. Viņa negrasījās kliegt vai mesties histērijā. Histērija nozīmēja vājumu. Viņai vajadzēja aukstus faktus, konkrētus pierādījumus un lieciniekus.
Kad Anna iegāja savā dzīvoklī, no virtuves atskanēja rosīgas balsis. Jānis jau bija atgriezies no veikala, un kopā ar viņu, gluži kā pēc pasūtījuma, bija ieradusies arī Inese. Gaisā virmoja ceptas vistas smarža. Vīramāte grozījās pie plīts Annas priekšautā, it kā šeit būtu pilntiesīga saimniece.
– Ak, Anna atgriezusies! – Inese priecīgi novilka, pagriezdamās pret vedeklu ar salātu bļodu rokās.