– Tieši šobrīd konteksts arī sāk kļūt redzams, – mierīgi atbildēja policists.
Inese klusi, gandrīz vainīgi izdvesa:
– Artūr, kāpēc tev vispār vajadzēja kaut ko tādu rakstīt…
Viņš asi pagriezās pret viņu.
– Mammu, paklusē.
Ar šo vienu frāzi pietika, lai man kļūtu pilnīgi skaidrs, kurš bija izdomājis spiediena scenāriju un kurš bija piekritis tajā nospēlēt sev atvēlēto lomu. Es vairs neko nepiebildu. Nebija jēgas strīdēties vai pierādīt acīmredzamo. Es parakstīju paskaidrojumu un palūdzu atsevišķi pierakstīt, ka krūze, karote un zāļu tējas iepakojums ir saglabāti, bet pats dzēriens nav izliets. Policists paskaidroja, ka materiāls tiks reģistrēts un pēc tam sekos pārbaude. Viņš nesolīja skaļus rezultātus un nemētājās ar tukšām frāzēm. Tieši tāpēc viņa teiktais skanēja pārliecinoši: šī vairs nebija ģimenes izrāde, bet parasta juridiska procedūra.
Pirms došanās prom viņš Artūram un Inesei vēlreiz mierīgā balsī izskaidroja, ka ziņojums par iespējamu noziegumu tiek pārbaudīts, savukārt nepatiesām apsūdzībām šādā situācijā var būt sekas. Ja kāds grib turpināt uzturēt versiju par indēšanu, tad būs vajadzīgs pamats: liecības, ekspertīze, paskaidrojumi, ieraksti. Ar aizvainojumu un vēlmi uzvarēt šķiršanās cīņā vien nepietiek.
Inese sēdēja uz dīvāna stīva un taisna, gluži kā skolniece eksāmena laikā.
– Es jau nevienu tieši neapsūdzēju, – viņa steigšus sacīja. – Man tikai tā likās. Es nobijos.
– Jūs kliedzāt, ka jūs mēģina noindēt, – es viņai atgādināju.
– Nu, es esmu gados. Varēju kaut ko pārprast.
– Arī tas tiks pierakstīts.
Artūrs pirmais saprata, ka viņa paša izdomātais plāns sāk griezties pret viņu. Ar manu reputāciju viņš bija gatavs vicināties viegli, bet sniegt paskaidrojumus par savu rīcību viņam vairs nemaz negribējās.
– Marija, iztiksim bez iesniegumiem, – viņš ierunājās jau gandrīz čukstus. – Mēs pāršāvām pār strīpu. Tā gadās. Mamma sabijās, es aizsvilos.
– Nē, Artūr. Turpmāk viss būs tikai rakstiski un caur advokātu.
– Mēs taču esam ģimene.
– Pēc šodienas tas vairs nav arguments.
Dzīvoklis juridiski piederēja mums abiem, tāpēc es negrasījos rīkot pretizrādi, mest viņa jakas kāpņu telpā vai ar spēku risināt īpašuma jautājumus. Es pieņēmu citu lēmumu: jebkuras sarunas turpmāk tikai rakstveidā, manta un daļas – caur juristu, piekļuve klīnikas dokumentiem – vienīgi saskaņā ar uzņēmuma noteikumiem, nevis pēc ģimeniskas bezkaunības principa.
Neatliekamās palīdzības feldšeris piedāvāja Inesei aiziet līdz mašīnai, lai viņu apskatītu vēlreiz. Viņa atteicās un papīru parakstīja drošu roku. Kad dienestu darbinieki aizgāja, dzīvoklī palika krūze uz galda, tējas iepakojums un Artūrs, kurš pēkšņi vairs nezināja, uz ko lai skatās.
Inese pirmā pastiepās pēc somas.
– Artūr, braucam pie manis.
– Pasēdi vēl, – viņš asi atcirta.
Viņa sastinga. Agrāk viņi abi darbojās kā viens vesels: viņš spieda skaļi, viņa žēlojās klusi, bet vainīgajai beigās bija jāpaliek man. Tagad šī vienotā fronte sabruka turpat mūsu acu priekšā.
– Marija, sarunāsim normāli, – viņš beidzot iesāka. – Es paņemu daļu naudas, tu paturi klīniku. Mammai nekas nebūs. Un mēs šo visu neuzpūšam.
– Tu negribēji vienoties. Tu gribēji mani salauzt ar draudiem.
– Nepārspīlē.
– Es nepārspīlēju. Es nosaucu faktus.
Es piegāju pie rakstāmgalda un izvilku mapi ar klīnikas dokumentu kopijām. Oriģināli jau sen neatradās mājās – kopš tās dienas, kad viņš pirmo reizi izmeta frāzi par “laulības laikā iegūto mantu”. Mapē bija statūtu kopija, Uzņēmumu reģistra izziņa un dalībnieku sapulces protokols.
Ieraugot mapi, Artūrs šķībi pasmīnēja.
– Nolēmi paslēpties aiz papīriem?
– Nolēmu tev atgādināt, ka jebkuras darbības ar SIA “Ritms” kapitāldaļām notiek pēc statūtiem un likuma. Tu nevari tās vienkārši paņemt tāpēc, ka kliedz skaļāk par visiem. Mantisko jautājumu risināšana notiek tiesā vai ar notariālu vienošanos. Bet draudi manai reputācijai un šodienas apsūdzība atradīsies tajā pašā lietā.
– Tagad tēlosi juristi?
– Es noalgoju juristu.
Tas uz viņu iedarbojās spēcīgāk nekā policijas ierašanās. Artūrs bija pieradis redzēt manī sievieti, kura pēc dežūras vēl saliek svešas krūzes trauku mazgājamajā mašīnā un pacietīgi klausās, kā vīramāte sūdzas par neuzmanīgu dēlu. Ērtu, aizņemtu, vienmēr mazliet vainīgu. Viņš nezināja, ka pēc viņa ziņas par daļām es jau biju tikusies ar advokātu, saglabājusi sarakstes un pārstājusi turēt svarīgos dokumentus mājās.
– Tu mūs ierakstīji? – viņš jautāja.
– Es saglabāju to, ko jūs paši rakstījāt un teicāt manā klātbūtnē. Atšķirību tev izskaidros advokāts.
Inese piecēlās no dīvāna.
– Es gribu mājās.
– Protams, – es atbildēju. – Taksometru izsauksiet pati, vai Artūrs jūs aizvedīs?
Viņa paskatījās uz dēlu. Artūrs klusēja. Tad Inese izvilka telefonu un pati sāka pasūtīt mašīnu. Bez vājuma, bez vaimanām, bez lūguma padot roku.
Artūrs aizgāja uz istabu un pēc brīža atgriezās ar ceļasomu. Sākumā viņš meta mantas tajā asi un demonstratīvi, bet tad kustības kļuva apdomīgākas: krekli, lādētājs, skuveklis, dokumenti no augšējās atvilktnes. Viņš joprojām centās izskatīties pēc cilvēka, kurš pats ir nolēmis aiziet, taču šo tēlu vairs nebija iespējams uztvert nopietni.
– Tu tagad esi apmierināta? – viņš pajautāja.
– Es esmu mierīga.
Viņš uz mirkli apklusa, pacēla skatienu un izskatījās tā, it kā tūlīt mēģinās izteikt vēl vienu pēdējo brīdinājumu.