– Tu man nenorādīsi, ko darīt.
– Norādīšu gan, jo pirms minūtes mani šeit apsūdzēja noziegumā.
Artūrs īsi iesmējās, tomēr tajā smieklā vairs nebija agrākās pašpārliecinātības.
– Tu tiešām domā, ka policija noticēs tev? Mana māte ir pensionāre. Tu esi ārste. Tev ir pieeja medikamentiem. Rīt darbā par tevi…
– Turpini, – es mierīgi pārtraucu. – Runā skaļāk un precīzāk. Ieraksts taču vēl notiek.
Viņš instinktīvi paspēra soli plaukta virzienā, bet tūlīt apstājās.
– Tas ir mans telefons.
– Jo labāk. Tavs paša ieraksts parādīs, kurš pirmais izteica apsūdzību un kas patiesībā notika pie galda.
Inese sakustējās uz paklāja.
– Artūr, izslēdz to aparātu, – viņa nočukstēja. – Man no tās kameras paliek sliktāk.
– Jums kļūst sliktāk no kameras vai no dzēriena? – es pajautāju.
Vīramāte pacēla acis uz mani, un tajās vairs nebija ne miņas no iepriekšējās žēluma pilnās izteiksmes. Gadiem ilgi viņa prata “saslimt” tieši vajadzīgajā brīdī: pirms manām konferencēm, pirms atvaļinājumiem, pirms Artūra svarīgām darba dienām. Sešos no rīta viņa zvanīja un vaidēja, ka viņai “spiež pilnīgi viss”, bet pēc stundas jau mierīgi brauca iepirkties. Agrāk es to norakstīju uz vecumu, raksturu un vientulību. Tagad aina salikās citādi: Artūrs viņas sūdzības bija padarījis par ērtu spiediena instrumentu.
– Marija, nevajag taisīt teātri, – viņš sacīja klusāk. – Pasaki, ka sajauci zāļu maisījumu. Mamma nekādu iesniegumu nerakstīs.
– Es rakstīšu iesniegumu, ja jūs turpināsiet apgalvot, ka esmu mēģinājusi viņu noindēt. Un atsevišķi norādīšu, ka uz mani tiek izdarīts spiediens šķiršanās un klīnikas daļu dēļ.
– Tu neko nepierādīsi.
– Man nav jāiztiesā visa lieta priekšnamā. Man tikai pareizi jāpanāk, lai viss tiktu fiksēts no paša sākuma.
Aiz durvīm nočīkstēja lifts. Inese strauji piesēdās, bet, sastapusies ar manu skatienu, lēni atlaidās atpakaļ uz paklāja.
– Lai viņa guļ, – Artūrs steigšus noteica. – Viņai ir slikti.
– Protams, – es atbildēju. – Tieši tāpēc viņu tūlīt apskatīs mediķi.
Pirmie dzīvoklī ienāca neatliekamās palīdzības brigādes darbinieki. Aiz viņiem – divi policijas pārstāvji. Feldšeris ātri pārvilka skatienu telpai: krūze uz galda, zāļu maisījuma paciņa blakus, sieviete uz paklāja un es pie virtuves letes.
– Kurš izsauca?
– Es, – atbildēju. – Marija, piecdesmit gadi, sertificēta kardioloģe ar augstāko kvalifikāciju. Šī ir mana vīramāte Inese, septiņdesmit četri gadi. Mans vīrs Artūrs, piecdesmit divi gadi, tikko paziņoja, ka es viņas dzērienā esot iebērusi indi.
– Es tā neteicu! – Artūrs iesaucās.
Es pagriezos pret viņu.
– Vai vēlies, lai atkārtoju vārds vārdā?
Viņš cieši saknieba lūpas un novērsās.
Viens no policistiem izņēma piezīmju bloku un palūdza runāt pa vienam. Viņš noskaidroja, kurš dzēra tēju, kurš atnesa zāļu maisījumu un kurš atvēra iepakojumu. Inese sākumā uzmeta skatienu Artūram, taču pēc brīža klusi pateica, ka maisījumu atnesusi pati, paciņu atplēsusi pati, bet es tikai pēc viņas lūguma aplējusi augus ar karstu ūdeni.
– Ko tieši jūs sajutāt pēc malkas? – vaicāja feldšeris.
– Man šķita, ka garša ir kaut kāda dīvaina, – Inese atbildēja.
– Iepriekš šo maisījumu esat lietojusi?
– Jā.
– Alerģiska reakcija kādreiz ir bijusi?
– Nē.
Feldšeris izmērīja rādītājus, uzdeva vēl dažus precizējošus jautājumus un palūdza Inesi pārsēsties uz dīvāna. Viņa piecēlās bez citu palīdzības, apsēdās, bet tad it kā attapās un smagi nopūtās, atceroties, ka viņai taču jāizskatās novārgusiai.
– Stāvoklis pašlaik ir stabils, – paziņoja feldšeris. – Pēc apskates neatliekamu hospitalizāciju šobrīd neredzu, tomēr no papildu pārbaudēm atteikties nevajadzētu. Akūtas reakcijas pazīmju pašlaik nav.
– Kā nav? – Artūrs asi pagriezās pret viņu. – Viņa taču tika saindēta!
Policists mierīgi paskatījās uz viņu.
– Kurš to konstatēja?
– Viņa pati pateica!
– Šobrīd viņa pateica, ka viņai šķitusi dīvaina garša.
Artūrs apklusa. Es norādīju uz telefonu, kas joprojām atradās uz plaukta.
– Ieraksts bija pavērsts pret galdu. Lūdzu fiksēt, ka šāds ieraksts pastāv, un brīdināt, lai fails līdz pārbaudei netiktu dzēsts.
– Tas ir mans telefons! – Artūrs atkal uzsprāga.
– Bez pamata neviens jums to šobrīd neatņem, – noteica policijas darbinieks. – Paskaidrojumā ierakstīsim, ka ieraksts ir. Vai esat gatavs to nodot brīvprātīgi?
Artūrs paskatījās uz māti. Inese sāka nervozi burzīt jakas piedurkni.
– Pēc konsultācijas ar advokātu, – viņš izspieda caur zobiem.
– Tās ir jūsu tiesības, – policists atbildēja un pievērsās man. – Jūs varat sniegt paskaidrojumu?
Es pamāju un izstāstīju visu secīgi. Inese palūdza pagatavot viņas zāļu tēju. Izdzēra vienu malku. Nogūlās uz paklāja. Pēc tam mani apsūdzēja. Artūrs šo apsūdzību nekavējoties atbalstīja un sāka draudēt ar iesniegumu. Starp mums jau pastāv strīds par šķiršanos un mantu, tostarp par manu daļu SIA “Ritms”.
– Kāds vēl strīds? – Artūrs iejaucās.
– Tas pats, par kuru tu vakar atsūtīji man ziņu: “Vai nu normāli atdod savu daļu, vai es panākšu, ka pacienti no tevis novēršas.”
Viņš strauji ievilka elpu. Policists pacēla galvu.
– Ziņa ir saglabāta?
– Jā.
Es atvēru saraksti, parādīju ekrānu, turpat visu klātbūtnē uztaisīju ekrānuzņēmumu un pārsūtīju to sev uz darba e-pastu, kā arī advokātam. Artūrs, redzot šo tekstu svešu cilvēku acu priekšā, zaudēja pēdējo pārliecības palieku un tikai nomurmināja, ka tas esot izrauts no konteksta.