– Tu manai mātei tējā indi iebēri, neliete! – Artūrs kliedza tā, it kā mūsu dzīvoklī jau sēdētu izmeklētājs un pierakstītu katru vārdu. – Es tevi aiz restēm dabūšu! No sava baltā halāta tu pa taisno nonāksi rokudzelžos!
Inese gulēja uz paklāja pie dīvāna un ar drebošu roku ķērās pie kakla. Vēl pirms minūtes viņa mierīgi sēdēja pie galda, pielaboja sudrabaino matu sprādzi un palūdza, lai es apleju viņas pašas atnesto zāļu maisījumu. Kārbiņu viņa izņēma no savas somas, pati atplēsa paciņu un vēl pasmaidot piebilda, ka Marijai esot “ārsta roka” — pat zālītes viņas rokās kļūstot veselīgākas.
Tagad mana vīramāte ar cietējas skatienu lūkojās uz Artūru un atkārtoja:
– Viņa mani indē… Vīram traucē paša māte… Tāpēc viņa nolēma no manis atbrīvoties…
Es stāvēju pie virtuves letes, rokā joprojām turēdama tējkaroti. Uz galda palika krūze, apakštase, zāļu maisījuma iepakojums un atvērtā kārbiņa. Es neko neaiztiku. Vairāk nekā divdesmit gadi medicīnā iemāca vienu: vispirms vēro, tikai pēc tam runā. Inese nebija nokritusi. Viņa bija lēnām nolaidusies uz paklāja, vēl paspējot pieturēt jakas malu un pagriezties tā, lai Artūrs pēc iespējas labāk redzētu viņas seju.
– Artūr, atkāpies no viņas un neaiztiec krūzi, – es pateicu.
– Tu vēl te komandēsi? – viņš pieliecās man virsū un ar pirkstu norādīja uz galdu. – Mammu, dzirdi? Viņa pat nenoliedz!
– Man nav jāatspēko kliegšana. Man ir jāfiksē fakts.
– Kāds vēl fakts?
Es noliku karotīti uz apakštases un apzināti atvilku rokas nost no galda.
– Fakts, ka mani tikko apsūdzēja indēšanā.
Artūrs uz mirkli apjuka. Arī Inese pārstāja raustīt roku pie kakla, taču ātri atcerējās savu lomu un atkal ievaidējās.
– Marija, neuzdrošinies izlocīties! – vīrs runāja skaļi, acīmredzami ne tikai manām ausīm. – Tu esi ārste. Tu ļoti labi zini, kā to izdarīt nemanāmi. Tev ir pieeja medikamentiem, tev ir sakari, pacienti tev uzticas. Tagad visi uzzinās, kāda tu patiesībā esi.
Mans skatiens aizslīdēja līdz viņa telefonam. Tas atradās uz plaukta zem televizora, ar kameru pavērsts virtuves virzienā. Ekrāns bija izgaismots. Artūrs ierakstīšanu bija ieslēdzis jau iepriekš — vēl pirms viņa māte palūdza man pagatavot šo zāļu dzērienu.
Pēdējos divus mēnešus viņš neatlaidīgi meklēja ieganstu, lai sistu nevis pa mani pašu, bet pa manu labo vārdu. Viņš piesējās dežūrām, zvaniem no klīnikas, atskaitēm, manām tikšanās reizēm ar juristu. Vienu dienu es “pārāk vēlu atgriežoties mājās”, citu — “slēpjoties aiz darba”. Tad pēkšņi mana daļa medicīnas centrā esot “iegūta laulības laikā”, un tāpēc man nevajagot tēlot vienīgo saimnieci.
Klīniku sauca “Ritms”. Tas nebija liels centrs: kardioloģija, funkcionālā diagnostika, dienas stacionārs. Es tajā strādāju no pašas atvēršanas dienas, mana kapitāldaļa bija noformēta uz mana vārda, un pēdējā laikā Artūrs gandrīz katru dienu pieprasīja dokumentus, kas saistīti ar klīniku. Viņam nebija vajadzīga patiesība. Viņam bija vajadzīga svira, ar kuru šķiršanās laikā piespiest mani parakstīt viņam izdevīgu vienošanos.
– Artūr, izsauc ātro palīdzību, – Inese no paklāja žēlabaini nočukstēja. – Es nevaru… viņa mani…
– Mammu, turies! – viņš metās pie viņas pārāk teatrāli un pārāk skaļi. – Es visu noformēšu. Es viņu iesēdināšu.
Pēc šiem vārdiem shēma kļuva pavisam skaidra. Ierakstīt skandālu. Nofilmēt mani blakus krūzei. Piespiest taisnoties. Pēc tam draudēt ar iesniegumu policijā, pacientiem, licenci un profesionālo reputāciju. Beigās man būtu jānoliek priekšā vienkārša izvēle: vai nu es bez strīdiem atdodu viņam daļu no savas klīnikas daļas, vai arī viņš no manis iztaisa sievieti, kuru “pārbauda nopietnā lietā”.
Es paņēmu savu telefonu.
– Kam tu zvani? – Artūrs asi noprasīja.
– Uz 112.
Viņš pienāca tuvāk un nolaida balsi:
– Noliec telefonu. Es pats izsaukšu, kad vajadzēs.
– Vajag jau tagad, – es atbildēju un ieslēdzu skaļruni.
Operators atbildēja gandrīz uzreiz. Es nosaucu adresi un mierīgā balsī paskaidroju, ka dzīvoklī atrodas septiņdesmit četrus gadus veca sieviete, kura apgalvo, ka es viņai zāļu dzērienā esot piebērusi indi. Piebildu, ka viņa ir pie samaņas, runā, sūdzas par pašsajūtas pasliktināšanos, un lūdzu nosūtīt gan neatliekamo medicīnisko palīdzību, gan policiju, lai neatkarīgi mediķi novērtētu viņas stāvokli, bet krūze, karote un zāļu maisījuma iepakojums līdz apstākļu fiksēšanai netiktu aiztikti.
– Marija! – Artūrs ierēcās. – Tu prātu esi zaudējusi?
Es turpināju runāt ar operatoru:
– Vīrs veic videoierakstu. Apsūdzība izskanēja viņa klātbūtnē. Priekšmeti uz galda ir saglabāti neskarti.
Inese pacēla galvu un jau pavisam normālā balsī pajautāja:
– Neatkarīgi mediķi?
– Guliet mierīgi, – es sacīju. – Jūs taču tikko nevarējāt parunāt.
Artūrs strauji pagriezās pie mātes, taču bija redzams, ka viņš sāk nervozēt. Kamēr viņš pats virtuvē kliedza, tas vēl izskatījās pēc ģimenes skandāla. Brīdī, kad es izsaucu dienestus un palūdzu fiksēt krūzi, iepakojumu un ierakstu viņa telefonā, saruna pārstāja būt viņam ērta.
Es pabeidzu zvanu un noliku telefonu uz galda ar ekrānu uz augšu.
– Tagad neviens neko nedzer, neizlej un nemazgā, – es noteicu. – Krūze paliek uz galda. Zāļu maisījuma paciņa arī. Un tavu telefonu arī labāk neizslēdz.