– Tu taču saproti, ka es tik un tā prasīšu mantas dalīšanu? Un savu daļu arī.
– Dari to likumīgi.
Viņš ar asu kustību aizrāva ceļasomas rāvējslēdzēju.
– Tu bez manis šo klīniku nepavilksi.
Es neatbildēju. Šī ēsma man bija labi pazīstama: viņš gribēja, lai es atkal sāku skaitīt nakts dežūras, aizdevumus, sarunas ar piegādātājiem, aparatūru, pārbaudes un telpu nomas līgumus. Lai es vēlreiz pierādu savu darbu cilvēkam, kurš pirms dažām minūtēm bija mēģinājis to pašu darbu pavērst pret mani kā ieroci.
– Artūr, turpmāk visa saziņa notiks tikai caur advokātu.
Viņš pacēla somu un pār plecu uzmeta mātei:
– Braucam.
Inese jau gaidīja priekšnamā. Viņa pie spoguļa kārtoja šalli un centās neskatīties uz virtuves galdu, kur joprojām stāvēja krūze.
– Man tiešām kļuva slikti, – viņa noteica, nepagriezusies pret mani.
– Tad labi, ka tika izsaukta neatliekamā palīdzība.
– Tu vienmēr esi bijusi augstprātīga.
– Nē. Šodien es vienkārši atteicos būt noderīga svešiem meliem.
Viņa neko vairs nepiebilda. Durvis aiz viņiem aizvērās klusi, bez teatrāla blīkšķa. No dzīvokļa izgāja divi cilvēki, kuriem nebija izdevies mani pārvērst par vainīgo.
Es nepieskāros ne krūzei, ne iepakojumam. Vispirms nofotografēju galdu, telefonu uz plaukta un visu virtuvi kopskatā. Tad saliku dokumentu kopijas atpakaļ mapē un uzrakstīju advokātam: “Provokācija notika. Policija un neatliekamā palīdzība bija klāt. Paskaidrojumu sniedzu. Draudi par klīnikas daļu ir apstiprināmi ar ziņu.”
Atbilde pienāca gandrīz uzreiz: “Neko nedzēsiet. Rīt gatavosim iesniegumu un pozīciju mantas dalīšanai.”
Es izslēdzu griestu gaismu, atstāju tikai galda lampu un mierīgi savācu atsevišķā maisā lietas, kas piederēja Artūram un Inesei: divas viņas krūzes, aizmirstus pilienus, viņa reklāmas bukletus un plaukstas trenažieri. Es neko neizmetu un neslēpu. Tikai nodalīju savu telpu no viņu atstātajām pēdām.
Nākamajā rītā es nesteidzos uz klīniku agrāk nekā parasti, kā to biju darījusi iepriekš, lai pabeigtu citu nepaveikto. Deviņos satikos ar advokātu. Desmitos nosūtīju klīnikas grāmatvedībai paziņojumu: jebkādi Artūra pieprasījumi par uzņēmuma dokumentiem izpildāmi tikai tad, ja tiem ir tiesisks pamats. Vienpadsmitos parakstīju dokumentus laulības šķiršanas sākšanai un mantas dalīšanas sagatavošanai.
Vakarā Artūrs zvanīja. Es necēlu. Pēc tam viņš atsūtīja ziņu: “Mamma pārdzīvo. Nevajag spiest uz gados vecu cilvēku.” Es pārsūtīju to advokātam. Pēc stundas atnāca nākamā: “Esmu gatavs visu pārrunāt mierīgi.” Arī tā nonāca pie advokāta. Uz trešo ziņu, kurā viņš rakstīja: “Nevajag iesniegumus, es pārkarsu,” es atbildēju pati: “Visi paskaidrojumi jau ir sniegti. Tālāk viss notiks likumā noteiktajā kārtībā.”
Pēc divām dienām iecirkņa inspektors mani uzaicināja precizēt apstākļus. Es ierados kopā ar advokātu, bez steigas vēlreiz izklāstīju notikušo, iesniedzu izdruku ar ziņu par klīnikas daļu, norādīju, ka pie Artūra ir videoieraksts, un palūdzu pievienot materiāliem datus par neatliekamās palīdzības un policijas izsaukumu.
Atnāca arī Inese. Šoreiz bez šalles, bez žēlabainās balss un bez tās pārliecības, ar kādu viņa bija ienākusi manā virtuvē. Viņa sacīja, ka nevienu tieši apsūdzēt neesot vēlējusies, vārdi par indi izsprukuši “emociju iespaidā”, dzēriens bijis no viņas pašas zāļu maisījuma, bet pēc mediķu apskates viņai pret manu rīcību nekādu pretenziju neesot. Artūrs sēdēja blakus un skatījās grīdā.
Tas, kam bija jākļūst par sviru pret mani, pārtapa dokumentā ar datumu, laiku un parakstiem. Laulības šķiršanai ar to pietika. No šī brīža katrs mēģinājums ietekmēt manu darbu, pacientus vai manu daļu klīnikā vairs nesastapās ar skaidrošanos, bet ar dokumentiem.
Pēc nedēļas pienāca pirmā vēstule no Artūra advokāta. Tonis bija pilnīgi citāds: nekādu draudu, nekādu solījumu mani “nogremdēt”, nekādu mājienu par pacientiem vai manu profesiju. Tikai sauss īpašuma saraksts, piedāvājums sākt sarunas un lūgums neapspriest ģimenes konfliktu ar trešajām personām. Es izlasīju vēstuli un pārsūtīju to savam advokātam.
Atlikušās mantas Artūrs atbrauca paņemt sestdien. Viņš ieradās viens, uzvedās uzsvērti pieklājīgi un virtuvē pat neiegāja. Vispirms iznesa kasti ar grāmatām, pēc tam ziemas jaku un mapi ar garantijas taloniem. Pirms aiziešanas viņš apstājās priekšnamā.
– Marija, varbūt tomēr bez tiesas?
– Caur advokātiem, Artūr.
Viņš pamāja ar galvu.
– Sapratu.
Kad durvis aiz viņa aizvērās, es uzliku uz galda jaunu plānotāju un ierakstīju trīs darbus: pacientu pieņemšana, tikšanās ar juristu, atjaunot pilnvaras klīnikas jautājumos. Tad noņēmu veco galdautu, uz kura joprojām bija palicis aplis no tās pašas krūzes, un uzklāju tīru. Ne jau skaista žesta dēļ. Vienkārši uz šī galda vairs nedrīkstēja palikt vieta svešai izrādei.
Vakarā no reģistratūras atnāca ziņa: “Tu rīt būsi? Pacienti jautāja.” Es atbildēju: “Būšu.”
Artūrs man vairs nerakstīja tieši. Visi jautājumi turpmāk gāja caur advokātiem. Piekļuve klīnikas dokumentiem viņam tika slēgta atbilstoši iekšējai kārtībai, bet stāsts ar “indi” nevis kļuva par spiediena līdzekli, bet palika fiksēts mēģinājums padarīt mani par vainīgo.