Ar līdzšinējo nomu viņai pēc visiem izdevumiem palika ap sešsimt eiro mēnesī. Ja stātos spēkā jaunā summa, pāri paliktu vairs tikai kādi četri simti septiņdesmit. Izdzīvot varētu. Taču Riharda privātstundas, īrētais dzīvoklis, pārtika, apģērbs dēlam — viss sanāca gandrīz līdz pēdējam centam.
Viņa piezvanīja Jānim.
— Trīsdesmit procenti ir ļoti daudz, — viņš sacīja, noklausījies viņas skaidrojumu. — Bet te ir nianses. Ja jūs atteiksieties un iesiet līdz galam, iespēja saņemt kompensāciju pastāv. Toties pašu vietu, visticamāk, zaudēsiet. Ja piekritīsiet, vieta paliks jūsu, tikai peļņa būs mazāka. Izvēle ir jūsu ziņā. Es varu mēģināt nokaulēt līdz piecpadsmit vai divdesmit procentiem.
— Mēģiniet, — Inese klusi atbildēja.
Sarunas ievilkās vēl uz desmit dienām. Jānis zvanīja, rakstīja, saskaņoja formulējumus ar īpašnieka juristu. Inese tikmēr turpināja darīt to, ko bija darījusi vienmēr: tirgoja rozes, lika kopā pušķus, runāja ar pircējiem laipnā balsī un smaidīja. Tikai tagad katrs viņas rīts sākās nevis ar kafiju, bet ar e-pasta pārbaudi.
Galīgais piedāvājums pienāca marta beigās.
Nomas maksa tika palielināta par divdesmit procentiem. Līgumā atgriezās punkts par pagarināšanu. Termiņš vairs nebija vienpadsmit mēneši, bet trīs gadi. Nomniecei tika skaidri atzītas tiesības demontēt atdalāmo aprīkojumu, savukārt gadījumā, ja līgums tiktu lauzts pirms termiņa bez viņas vainas, īpašniekam būtu pienākums atlīdzināt saskaņotos neatdalāmos uzlabojumus pēc novērtējuma.
Jānis pēc dokumenta izlasīšanas sacīja:
— Šādā situācijā tie ir labi noteikumi. Godīgi sakot, pat labāki nekā tie, kas jums bija iepriekš.
Inese katru rindkopu pārlasīja vairākas reizes. Divdesmit procenti nozīmēja deviņdesmit eiro mēnesī. Gada griezumā — tūkstoš astoņdesmit eiro. Tas nebija maz. To varēja just. Tomēr trīs gadu drošība un ieguldījumu aizsardzība bija tas, kā viņai nebija bijis ne reizi visos desmit gados.
Pirms parakstīšanas viņa palūdza vienu tīru eksemplāru paņemt līdzi uz mājām. Vakarā vēlreiz sazvanījās ar Jāni un izgāja cauri katram punktam, salīdzinot, vai viss ir tā, kā bija solīts.
Tikai pēc tam viņa parakstīja.
Vakarā Rihards paskatījās uz viņu no virtuves durvīm.
— Mamm, kāpēc tu šodien tik klusa?
— Domāju.
— Par puķēm?
— Par līgumiem.
Viņš paraustīja plecus un aizgāja uz savu istabu. Trīspadsmit gadu vecumā mammas līgumi parasti nešķiet aizraujošākā tēma pasaulē.
Inese ielika dokumentus kumodes atvilktnē. Jauno līgumu. Pretenzijas kopiju. Čekus par vitrīnu. Diānas kontaktu. Saraksti ar īpašnieka juristu. Viss bija vienā mapē, ar datumiem, parakstiem un numuriem.
Viņa nesvinēja. Divdesmit procenti bija maksa par to, ko viņa gandrīz bija pazaudējusi par velti. Desmit gadus viņa nebija rūpīgi lasījusi līgumus. Ne reizi nebija pajautājusi, kāpēc termiņš ir vienpadsmit mēneši, nevis trīs gadi. Ne reizi nebija rakstiski noformējusi, ko tieši savā vietā ieguldījusi.
Pēc nedēļas tirgū viņa satika Diānu. Izrādījās, ka Diāna tomēr bija noīrējusi tirdzniecības vietu — tikai citu, tālāk no ieejas.
— Atradāt, kur strādāt? — Inese pajautāja.
— Atradu. Ne tik labā vietā, bet lētāk, — Diāna atbildēja. — Un jūs palikāt?
— Paliku.
Diāna pasmaidīja.
— Es jau toreiz sapratu, ka jūs nepadosieties. Acīs bija redzams.
Inese neko neteica. Viņa negribēja skaidrot, ka tajā brīdī acīs drīzāk bija redzams kaut kas pavisam cits. Bailes. Apjukums. Sekators, ko viņa nolika uz galda tikai tāpēc, ka rokām vairs nevarēja uzticēties.
Tomēr viņa bija spērusi nākamo soli. Pēc tam vēl vienu. Un tad vēl.
Šajos trīs mēnešos Inese saprata nepatīkamu patiesību: kamēr tu esi ērts nomnieks, tev smaida. Tiklīdz tava vieta kļūst vērtīgāka, smaids pazūd.
Viņa pirmo reizi skaidri ieraudzīja, cik daudz muļķību bija darījusi tikai tāpēc, ka bija pieradusi uzticēties. Līgumus nelasīja līdz galam. Čekus lika, kur pagadās. Nepierakstīja, cik un kur ieguldījusi. Domāja: ja desmit gadus viss bijis mierīgi, arī turpmāk tā būs. Nebūs. Pietiek vietai kļūt dārgākai, un tevi ātri vien palūgs pabīdīties malā. Bet, ja strīds jau sācies, mutiski solījumi vairs neko nenozīmē. Vajadzīgi papīri, datumi un kopijas.
Un vēl viņa iegaumēja vienu: teikums “ja kaut kas neapmierina, neparakstiet” ne vienmēr ir beigas. Dažreiz tas ir tikai sākums cīņai par savu vietu.