Viņa pievienoja čeku kopijas par vitrīnu un izkārtni, kioska fotogrāfijas pirms un pēc remonta, ko bija veikusi par saviem līdzekļiem, kā arī Ilzes līguma attēlus, kuros bija redzami pavisam citi nosacījumi.
Vēstuli Inese nosūtīja pirmdien. Sūtījuma izsekošanas numuru viņa uzreiz saglabāja telefonā pie piezīmēm.
Un tad sākās gaidīšana.
Apmēram pēc nedēļas tirgū notika kaut kas dīvains. Pie viņas pienāca sieviete, ap trīsdesmit pieciem gadiem, nosauca sevi par Diānu un pajautāja, cik maksājot šīs ziedu vietas noma.
— Es neko neiznomāju, — Inese atbildēja. — Es pati te esmu nomniece.
— Bet man teica, ka šī vieta drīzumā atbrīvošoties.
Inese lēnām nolika sekatoru uz galda.
— Kas jums to teica?
— Administrācijā. Es interesējos, vai pie ieejas nav brīvu tirdzniecības vietu, un man atbildēja, ka viena pavisam drīz būšot pieejama.
Diāna nemeloja. Tas bija redzams pēc viņas sejas — sieviete vienkārši meklēja piemērotu vietu savam biznesam un pat nenojauta, kādā situācijā ir iekūlusies.
Inese pateicās viņai par informāciju un jau tajā pašā vakarā uzrakstīja Jānim.
“Viņi jau meklē man aizvietotāju. Līgums vēl ir spēkā, bet manu vietu jau piedāvā citiem.”
Jāņa atbilde bija īsa: “Tas mums nāk par labu. Noformējiet šo faktu. Pierakstiet datumu, sievietes vārdu, ko tieši viņa teica un no kā to uzzināja. Ja viņa būs ar mieru apstiprināt — palūdziet kontaktus.”
Inese visu pierakstīja. Diāna savu telefona numuru atstāja. Tūlīt prasīt viņai rakstisku apliecinājumu Inese neuzdrošinājās — negribēja nobiedēt svešu cilvēku, kurš patiesībā tikai meklēja sev tirdzniecības vietu.
Pagāja trīsdesmit dienas. Uz pretenziju neviens nebija atbildējis.
Inese piezvanīja Jānim.
— Pilnīgs klusums.
— Tad sniedzam prasību tiesā. Nāciet, sagatavosim pieteikumu.
Prasības pieteikums tapa ilgi. Jānis izskaidroja gandrīz katru rindu.
— Mēs nelūgsim tiesu piespiest viņus pagarināt līgumu. Ar to būs sarežģīti. Taču var prasīt atlīdzināt ieguldījumus, kurus jūs nevarat paņemt līdzi, neko nesabojājot. Un atsevišķi parādīsim, ka nosacījumi jums tika mainīti selektīvi, iespējams, lai vienkārši nomainītu nomnieku.
— Bet pašu vietu es zaudēšu?
— Tas var notikt. Toties, ja izdosies panākt kompensāciju, tā būs nauda jaunam sākumam. Turklāt mums ir vēl viena priekšrocība.
— Kāda?
— Kamēr notiek strīds, īpašniekam parasti negribas lieku troksni un riskus. Īpaši tad, ja potenciālais jaunais nomnieks uzzina, ka ap šo konkrēto vietu jau ir konflikts. Dažreiz tas liek otrai pusei apsēsties pie sarunu galda.
Prasību Inese iesniedza marta sākumā.
Marta vidū viņai piezvanīja Bērziņš.
— Inese, kāpēc jūs tā? Mēs taču varējām vienoties.
— Es arī nācu vienoties, Andri Bērziņ. Jūs man pateicāt: ja neapmierina, neparakstiet.
Klausulē uz brīdi iestājās klusums.
— Atbrauciet rīt. Īpašnieks grib aprunāties.
Viena viņa doties negribēja. Inese piezvanīja Jānim, un viņš noteica:
— Ejiet. Bet uz vietas neko neparakstiet. Klausieties, pierakstiet, paņemiet laiku pārdomām.
Tikšanās reizē pie galda sēdēja ne tikai Bērziņš. Viņam blakus bija aptuveni piecdesmit gadus vecs vīrietis labā žaketē. Īpašnieks. Inese viņu redzēja pirmo reizi.
Viņu sauca Aivars.
— Inese, mēģināsim iztikt bez tiesas, — viņš iesāka. — Tiesa nozīmē laiku, nervus un izdevumus. Mēs esam gatavi atjaunot punktu par līguma pagarināšanu. Ar iepriekšējiem noteikumiem. Ir tikai viena korekcija: nomas maksa palielinās par trīsdesmit procentiem.
Trīsdesmit procenti. Inese galvā ātri pārrēķināja. Tas nozīmēja, ka ikmēneša maksājums pieaugs no 450 līdz 585 eiro. Starpība — 135 eiro katru mēnesi. Gada laikā tie jau bija 1620 eiro.
— Es paņemšu pauzi, — viņa sacīja. — Atbildēšu trīs dienu laikā.
Aivars pacēla uzacis.
— Trīs dienas? Parasti uz šādiem nosacījumiem piekrīt ātrāk.
— Es vispirms domāju un tikai pēc tam priecājos.
Mājās Inese atkal apsēdās pie kalkulatora. Viņa izvilka pēdējā gada vidējos ieņēmumus, atņēma ziedu iepirkumu, iepakojumu, elektrību, telefonu un transporta izmaksas. Aprēķinus viņa sāka ar līdzšinējo nomas maksu.