Un tas viss kopā viņai bija prasījis vēl aptuveni četrus tūkstošus eiro.
Ja pēc vienpadsmit mēnešiem līgums vienkārši izbeigtos, Inese zaudētu ne tikai vietu tirgū. Viņa zaudētu arī punktu, kurā bija ieguldījusi savu naudu, darbu un gadus. Vitrīnu, visticamāk, nāktos vai nu atstāt turpat, vai demontēt par saviem līdzekļiem. Ar izkārtni būtu tas pats — to nevarēja vienkārši noņemt un aiznest kā somu no krēsla. Taču pats būtiskākais bija klienti. Cilvēki bija pieraduši nākt tieši uz šo vietu, zināja, kur viņu atrast, un tas arī bija viņas mazā biznesa pamats.
Viņa paņēma telefonu un meklētājā ierakstīja: “īrnieks ieguldījis naudu, bet līgumu nepagarina”.
Lasīja līdz pat vieniem naktī. Sākumā — forumus, vēlāk juristu rakstus, kas bija uzrakstīti vienkāršā valodā, lai vismaz saprastu, kurā virzienā domāt. Stāsti cits citam bija pārāk līdzīgi: kāda sieviete Jelgavā bija zaudējusi savu kafejnīcu, kāds vīrietis Rēzeknē — riepu servisu. Mehānisms visur atkārtojās viens un tas pats: īpašnieks nogaida, līdz cilvēks iegulda līdzekļus vietā, iekārto to, piesaista klientus, un tad pēkšņi maina noteikumus vai atdod telpu tam, kurš gatavs maksāt vairāk.
Nākamajā rītā Inese izdarīja trīs lietas.
Pirmkārt, viņa nofotografēja abus līgumus — gan veco, gan jauno. Lapu pēc lapas, uzmanīgi, lai redzams katrs punkts un katrs paraksts. Pēc tam nosūtīja šīs fotogrāfijas sev uz e-pastu.
Otrkārt, viņa atrada pilsētā juristu, kurš nodarbojās tieši ar nomas un īres strīdiem. Nevis vienkārši pirmo advokātu, kura vārds parādījās internetā, bet cilvēku ar konkrētu pieredzi šādās lietās. Viņu sauca Jānis, un konsultācija maksāja divdesmit eiro.
Treškārt, Inese piezvanīja Ilzei un palūdza nofotografēt arī viņas līgumu. Katram gadījumam.
— Kāpēc tev to vajag? — Ilze nesaprata.
— Ja tavā līgumā nosacījumi ir citādi, tas būs pierādījums, ka mani mēģina izspiest atsevišķi, nevis vienkārši visiem maina kārtību.
Pēc stundas Ilze atsūtīja fotogrāfijas.
Pie Jāņa Inese tika pēc trim dienām. Viņa birojs atradās dzīvojamās mājas pirmajā stāvā — neliela telpa ar šauru gaiteni, kafijas smaržu un papīru kaudzēm uz galda.
Inese nolika viņam priekšā abus savus līgumus, Ilzes līguma fotogrāfijas un čekus par vitrīnu.
Jānis kādu brīdi lasīja klusējot. Viņš pāršķīra lapas, salīdzināja punktus, tad noņēma brilles un nolika tās blakus dokumentiem.
— Tātad. Es redzu šādu situāciju. Desmit gadus jūs nomājāt vietu ar vieniem un tiem pašiem nosacījumiem. Katru gadu līgums faktiski tika pagarināts bez problēmām. Šogad punkts par pagarināšanu ir izņemts, un tā vietā ierakstīts aizliegums turpināt līgumu pēc termiņa beigām. Jūsu kaimiņienei, kurai ir līdzīga tirdzniecības vieta, šāda punkta nav. Pareizi?
— Jā, tieši tā.
— Jūs pati ieguldījāt naudu šajā vietā?
— Vitrīna, plaukti, izkārtne, elektrības pieslēgums. Kopā apmēram četri tūkstoši eiro desmit gadu laikā.
— Čeki saglabājušies?
— Par vitrīnu un izkārtni ir. Par pārējo nav, meistariem maksāju skaidrā naudā.
— Labi. Strādāsim ar to, kas ir. Tagad klausieties uzmanīgi. Īpašniekam principā ir tiesības nepagarināt līgumu. Taču, ja jūs no vietas izspiež selektīvi, ja ir ieguldījumi, kurus nevarat paņemt līdzi bez zaudējumiem, un ja tas viss tiek darīts cita nomnieka interesēs, tad jau var runāt par kompensāciju un negodprātīgu rīcību.
— Un ko man darīt?
— Sākumā jāsagatavo pirmstiesas pretenzija. Rakstiski. Tajā jānorāda ieguldījumi, jāpievieno čeku kopijas, jāuzsver atšķirīgie nosacījumi jūsu un kaimiņienes līgumā. Var prasīt pārrunas, veco nosacījumu saglabāšanu vai atlīdzību par to, ko jūs objektīvi nevarēsiet paņemt līdzi. Ja viņi to ignorēs, tad nākamais solis būs tiesa.
Inese klusām pamāja.
— Jāni, bet ja viņi šo vienpadsmit mēnešu laikā atrod citu nomnieku un vienkārši pasaka: viss, jūs te vairs neesat vajadzīga?
— Kamēr līgums ir spēkā un jūs nepārkāpjat tā noteikumus, viņi jūs izlikt nevar. Taču, kad termiņš beigsies, vieta juridiski būs brīva. Tāpēc rīkoties vajag tagad, nevis pēc desmit mēnešiem.
No kabineta Inese izgāja ar lapu rokās. Uz tās Jānis bija skaidri uzrakstījis rīcības plānu.
Pirmais solis — sagatavot pretenziju.
Otrais — nosūtīt to ierakstītā vēstulē ar paziņojumu par saņemšanu. Nevis pa e-pastu, nevis iedot rokās, bet tieši pa pastu, lai būtu izsekošanas numurs.
Trešais — gaidīt trīsdesmit dienas.
Ceturtais — ja atbildes nav vai tā ir noraidoša, iesniegt prasību tiesā.
Pretenziju Inese rakstīja divus vakarus pēc kārtas. Jānis pēc tam pārbaudīja formulējumus un palabojumus atsūtīja viņai atpakaļ. Kad teksts beidzot bija gatavs, atlika tikai pievienot pierādījumus.