Tas varēja būt automātisks vērtējums, pārbaude kādas pieteikuma formas dēļ vai pat vienkārša sistēmas kļūme. Tomēr Agnese ieteica nepaļauties uz minējumiem un piezvanīt uz banku, lai noskaidrotu, kas īsti noticis.
Es piezvanīju. Operatore ilgi kaut ko meklēja datubāzē, pārlika mani uz gaidīšanu, tad ļoti pieklājīgā balsī paskaidroja: pirms četriem mēnešiem uz mana vārda esot iesniegts pieteikums patēriņa kredītam. Pieteikumu noraidīja, jo nebija pietiekama ienākumu apliecinājuma. Naudu neviens neizsniedza. Bet pats pieteikums bija.
Es nekādu kredītu nebiju prasījusi.
Man acumirklī nosala plaukstas. Ne jau summas dēļ. Tā nebija astronomiska — apmēram divi tūkstoši eiro. Mani pārbiedēja pavisam kas cits: kāds bija izmantojis manus datus. Pase glabājās mājās, guļamistabas kumodes atvilktnē. Pie tās reāli varēja tikt tikai divi cilvēki — es un Andris.
Vakarā pārnācu mājās. Elīna savā istabā pildīja mājasdarbus. Andris sēdēja virtuvē pie galda un ēda uzsildītus griķus ar kotleti. Televizors fonā murmināja ziņas.
— Kā gāja pie frizieres? — viņš pajautāja, pat nepagriežot galvu.
— Normāli. Nokrāsoju matus.
Viņš tikai pamāja. Es uzliku vārīties tējkannu un skatījos uz viņa pakausi. Trīspadsmit laulības gadi. Šo pakausi, ausis, ieradumu ēst, nenovēršot skatienu no ekrāna, es pazinu gandrīz no galvas.
Tajā vakarā es neko nejautāju. Vēl ne.
Nākamajā dienā aizbraucu uz to banku klātienē. Paņēmu līdzi pasi un lūdzu apskatīt informāciju par pieteikumu, jo tajā bija izmantoti mani dati. Darbiniece sākumā vilcinājās, bet, kad pateicu, ka, iespējams, ir notikusi manu personas datu nelikumīga izmantošana, viņa tomēr parādīja pieteikumā norādīto informāciju.
Tas bija iesniegts internetā. Kontakttelefona numurs nebija mans. Es to nepazinu. Taču dzīvesvietas adrese, pases dati, darbavieta — viss bija mans. Pareizs līdz pēdējam sīkumam.
Tāda informācija nemētājas publiski. Amatu, darba stāžu un ienākumus varēja zināt tikai cilvēks, kurš bija redzējis manu algas izziņu. Tādu izziņu es biju paņēmusi pirms astoņiem mēnešiem, kad mēs apsvērām Andra auto kredīta pārfinansēšanu. Pēc tam papīrs palika mājās. Tajā pašā kumodes atvilktnē.
Vakarā, kad Elīna jau gulēja, es atvēru atvilktni. Pase bija savā vietā. Izziņas nebija.
Es nesāku histēriski skriet pa dzīvokli. Panikas nebija. Bija cita sajūta — it kā mana ierastā dzīve būtu par dažiem centimetriem pabīdīta sānis, un es beidzot to būtu pamanījusi.
Es nofotografēju atvilktnes saturu. Kāpēc tieši — pati līdz galam nesapratu. Agnese bija teikusi: fiksēt visu, kas šķiet dīvains. Es paklausīju.
Trešajā dienā nolēmu pārbaudīt telefona numuru, kas bija ierakstīts bankas pieteikumā. Zvanīt negrasījos. Vienkārši ierakstīju meklētājā. Nekā. Tad pamēģināju ziņapmaiņas lietotnē. Tur parādījās avatārs — rozā aplis bez sejas. Vārds profilā bija īss: Laura.
Laura Bērziņa. Tā pati, kura pie Ingas nāca reizi trijās nedēļās. Tā, kura dzīvoja Upes ielā. Tā, kurai vīrs dāvinot spa abonementus.
Un tā, kura bija mēģinājusi noformēt kredītu uz mana vārda. Vai vismaz izmantoja numuru, kas tika norādīts pieteikumā. Ar to pietika, lai šaubas manī gandrīz pilnībā izzustu.
Es nezvanīju Andrim. Es piezvanīju Agnesei.
— Agnese, man tagad ir fakti. Ko man darīt?
Viņa noklausījās, nepārtraucot. Tad mierīgi sacīja:
— Ilze, pieteikums tika atteikts. Nauda nav izsniegta. Formāli zaudējumu nav. Bet mēģinājums noformēt kredītu, izmantojot svešus personas datus, ir krāpšana. Jums ir tiesības vērsties policijā. Jautājums ir tikai viens — vai gribat to darīt uzreiz, vai vispirms runāt ar vīru.
Es domāju veselu diennakti.
Elīna gāja uz skolu, Andris brauca uz darbu, es gatavoju vakariņas, pārbaudīju mājasdarbus, mazgāju skolas formu un piezvanīju mammai. Viss izskatījās kā parasti. Dzīve turpinājās tādā pašā ritmā. Tikai manī pašā vairs nekas nebija tā, kā iepriekš.
Es nedomāju par Lauru. Vismaz ne galvenokārt. Es domāju par to izziņu. Par to, ka Andris bija paņēmis manu ienākumu apliecinājumu un nodevis to citai sievietei. Sievietei, kura pēc tam centās saņemt kredītu uz mana vārda.
Tā vairs nebija runa tikai par romānu. Runa bija par to, ka viņš bija ielaidis svešu cilvēku manos dokumentos. Un līdz ar tiem — arī manā dzīvē.
Ceturtajā dienā es atgriezos mājās agrāk nekā parasti. Elīna vēl bija skolā. Andris — darbā. Man bija aptuveni stunda.
Es nepārmeklēju viņa kabatas, skapjus vai somu. Vienkārši apsēdos pie mūsu kopīgā klēpjdatora, kas stāvēja uz virtuves galda. Andris, kā parasti — vai kā par spīti — bija atstājis vaļā e-pastu un bankas paziņojumus. Meklēšanas laukā ierakstīju vārdu “Laura”.
Vēstuļu nebija. Toties pastkastē atradās bankas paziņojumi. Pēdējā mēneša laikā bija veikti trīs pārskaitījumi uz to pašu numuru, kas parādījās kredīta pieteikumā. Katrs pa simt piecdesmit eiro. Kopā — četri simti piecdesmit.
Tieši tikpat daudz Andris katru mēnesi pārskaitīja man pārtikai un saimniecības izdevumiem.
Es uztaisīju ekrānuzņēmumus. Nosūtīju tos sev uz e-pastu. Aizvēru datoru.
Mani pat pārsteidza tas, ka rokas nedrebēja. Es izdzēru glāzi ūdens un jau trešo reizi piezvanīju Agnesei.
— Agnese, esmu gatava runāt ar vīru. Bet vispirms man jāsaprot: ko es varu zaudēt, ja viņš izlems rīkoties pirmais?
Viņa atbildēja skaidri, mierīgi un bez liekām emocijām.
Dzīvoklis, viņa paskaidroja, vispirms ir jāvērtē kā laulības laikā kopīgi iegūts īpašums.