Pie šīs frizētavas es nonācu pavisam nejauši. Mana ierastā meistare bija aizbraukusi atvaļinājumā, bet matu saknes jau bija ataugušas tik redzami, ka gaidīt vēl divas nedēļas man šķita neiespējami. Draudzene atsūtīja kontaktu un īsi piebilda:
— Aizej pie Ingas. Nav dārgi, un rokas viņai tiešām labas.
Inga izrādījās apmēram četrdesmit piecus gadus veca, ļoti runīga sieviete ar veiklām kustībām un paradumu komentēt gandrīz visu, kas ienāk prātā. Kamēr viņa jauca krāsu, es šķirstīju telefonu un klausījos tikai pa pusei. Parasts frizētavas fons: kura pārkrāsojusies, kura noturējusi krāsu par ilgu, kura grib kļūt par blondīni, lai gan viņai daudz labāk piestāv kastaņbrūni mati.
Un tad Inga pēkšņi pateica:
— Starp citu, viena mana pastāvīgā kliente reiz prasīja tieši šādu toni. Bērziņa. Ļoti glīta sieviete, kopta, uzreiz redzams, ka par sevi rūpējas.
Bērziņa bija mana vīra uzvārds. Un arī mans — pēc laulībām.
Es pat nesaraustījos. Šķiet, arī seja man neizmainījās. Vienkārši pārstāju ritināt ekrānu un paskatījos spogulī uz Ingu.
— Bērziņa? — pārjautāju, cenšoties, lai balss skanētu pēc iespējas mierīgāk.
— Jā, jā. Laura Bērziņa. Jūs pazīstat?
Laura. Ne Ilze. Tātad ne es.
Mani sauc Ilze Bērziņa. Manu vīru — Andris Bērziņš. Mūsu ģimenē nekādas Lauras nav. Ne māsas, ne attālas tantes, ne kolēģes ar tādu pašu uzvārdu. Un Bērziņš mūsu pilsētā nav gluži pats retākais uzvārds, tomēr arī ne tāds, ko dzirdi uz katra soļa tieši šādā sakritībā.
— Nē, — es atbildēju. — Vienkārši uzvārds likās pazīstams. Viņa jau sen pie jums nāk?
Inga, kā tas bieži gadās ar pļāpīgiem meistariem, sāka skaļi atcerēties. Izrādījās, Laura pie viņas ejot jau ilgi — gandrīz divus gadus. Reizēm pirms brīvdienām atnākot uz ieveidošanu. Kaut kad starp citu esot pieminējusi Upes ielu un spa abonementu, ko viņai uzdāvinājis vīrs.
Upes iela.
Mēs ar Andri dzīvojam Liepu ielā.
Atlikušās četrdesmit minūtes es nosēdēju krēslā gandrīz nekustīgi. Inga krāsoja man saknes, bet es skatījos savā atspulgā un domāju vairs ne par matiem.
Gandrīz divi gadi. Ja Laura Bērziņa pie viņas nāk jau divus gadus, tad šo uzvārdu viņa lieto ne jau kopš vakardienas. Mana vīra uzvārdu.
Kad viss bija pabeigts, es samaksāju, atstāju dzeramnaudu un izgāju ārā. Bija oktobris, gaiss vēss un ass. Es apsēdos uz soliņa pie aptiekas un piezvanīju nevis vīram.
Es piezvanīju Janai.
Jana strādāja grāmatvedībā un vienmēr zināja, pie kā vērsties, ja jautājums bija nopietns un delikāts.
— Jan, man vajag juristu. Ne šķiršanās dēļ. Pagaidām tikai parunāt.
Jana neko nejautāja. Pēc trim minūtēm viņa atsūtīja numuru.
Uz mājām es uzreiz nebraucu. Iegāju kafejnīcā, pasūtīju tēju un atvēru telefonu. Mēģināju saprast, ko vispār iespējams pārbaudīt bez skandāla, bez sarunām ar Andri un bez liekas trokšņošanas. Vispirms iegāju valsts e-pakalpojumu portālā.
Mūsu dzīvoklis tika nopirkts laulības laikā, bet dokumentos tas bija reģistrēts uz Andra vārda. Hipotekāro kredītu bijām izmaksājuši pirms diviem gadiem, un es arī biju bijusi līdzaizņēmēja. Pēc kredīta dzēšanas mēs neko īpašu vairs nekārtojām — ne sadalījām domājamās daļas, ne slēdzām papildu vienošanās. Uz papīra dzīvoklis skaitījās viņa. Pēc likuma — mūsu kopīgā manta. Taču es labi sapratu, cik ātri šis “mūsu” var kļūt par kaut ko pavisam citu, ja cilvēks neseko līdzi.
Automašīna arī bija reģistrēta uz Andra vārda. Vasarnīca — uz viņa māti Baibu. Man bija sava algas karte, viņam sava. Kopīga konta mums nebija. Katru mēnesi Andris man pārskaitīja vienu un to pašu summu pārtikai un mājsaimniecības izdevumiem. Pārējos viņa tēriņus es nekontrolēju. Nekad neesmu skatījusies viņa konta izrakstus. Es viņam uzticējos.
Tajā brīdī vārds “uzticējos” manā galvā pēkšņi noskanēja tā, it kā tas attiektos uz kādu svešu dzīvi, nevis uz manu.
Nākamajā dienā es piezvanīju juristei. Sieviete vārdā Agnese mani noklausījās līdz galam un ne reizi nepārtrauca. Tad viņa uzdeva trīs jautājumus, kurus es pati sev pat nebūtu iedomājusies uzdot.
— Ilze, jums ir bērni?
— Meita. Elīna, vienpadsmit gadi.
— Dzīvoklis iegādāts laulībā, kredīts pilnībā dzēsts, bet daļas nav atsevišķi nostiprinātas?
— Jā.
— Vai jūs zināt, vai vīrs pēdējā gada laikā nav noformējis kādas pilnvaras, aizdevumus, galvojumus? Vai nav bijuši lieli pārskaitījumi?
Es nezināju. Patiesībā es nezināju gandrīz neko par viņa finansēm, izņemot to summu, ko viņš ik mēnesi man pārskaitīja. Un šī summa četru gadu laikā nebija mainījusies ne reizi.
Agnese ieteica man izdarīt trīs lietas.
Pirmkārt, pasūtīt zemesgrāmatas izrakstu par dzīvokli. Vienkārši, lai pārliecinātos, ka īpašums joprojām ir vietā un tam nav uzlikti nekādi apgrūtinājumi. To varēja izdarīt elektroniski vai klātienē klientu apkalpošanas centrā.
Otrkārt, pārbaudīt savu kredītvēsturi — vai uz mana vārda nav kādu galvojumu vai kredītsaistību, par kurām es varētu neko nezināt.
Treškārt, nedarīt neko strauju. Nekliegt. Neizvirzīt apsūdzības. Nepakot somas un neiet prom. Kamēr man nav faktu, man ir tikai uzvārds, ko pieminēja friziere. Tas nav pierādījums. Tas ir tikai signāls.
Es viņai paklausīju.
Zemesgrāmatas izrakstu pasūtīju tajā pašā dienā. Kredītvēstures pārskatu pieprasīju tiešsaistē. Abas atbildes pienāca diennakts laikā.
Ar dzīvokli viss bija kārtībā. Tas joprojām bija reģistrēts, apgrūtinājumu nebija. Nekādu dāvinājumu, pārdošanas darījumu vai ķīlu arī ne. Es atviegloti izelpoju. Taču šis miers ilga pavisam īsu brīdi.
Jo manā kredītvēsturē parādījās pieprasījums. Kāda banka bija pārbaudījusi manus datus pirms četriem mēnešiem. Es šajā bankā nebiju vērsusies.
Agnese paskaidroja, ka šāds pieprasījums pats par sevi vēl nenozīmē tieši to, kas pirmajā brīdī ienāk prātā.