Šķiršanās gadījumā to parasti sadala uz pusēm, lai gan tiesa var ņemt vērā arī bērna intereses un konkrētos apstākļus — uz kura vārda īpašums reģistrēts, kā tas iegādāts, kas par to maksājis. Taču, ja Andris mēģinātu dzīvokli pārdot vai kādam uzdāvināt, viņam būtu vajadzīga mana notariāli apliecināta piekrišana. Bez tās darījumu vēlāk varētu apstrīdēt. Tomēr Agnese ieteica nepaļauties tikai uz “vēlāk”.
— Labāk uzreiz nodrošinieties. Iesniedziet zemesgrāmatā pieteikumu, lai bez jūsu personiskas klātbūtnes nekādas darbības ar īpašumu nevarētu reģistrēt. To var izdarīt klientu apkalpošanas centrā vai elektroniski. Tas nav nekas dramatisks — vienkārši papīrs, kas var pasargāt no ļoti lielām nepatikšanām.
Par automašīnu situācija bija citāda. Tā bija reģistrēta uz Andra vārda, bet nopirkta laulības laikā, tātad arī uzskatāma par kopīgu mantu. Tikai ar mašīnu viss bija daudz vienkāršāk: to varēja pārdot bez otra laulātā piekrišanas, un pēc tam atlika vien tiesāties un pierādīt, ka darījums pārkāpis manas tiesības. Agnese lika pierakstīt visu: marku, izlaiduma gadu, nobraukumu, aptuveno tirgus cenu.
Vasarnīca piederēja Baibai. Tātad tā vispār neietilpa mūsu dalāmajā mantā. Ar to man nebija ko darīt.
Uzturlīdzekļi — ja mēs patiešām nonāktu līdz šķiršanai — par vienu bērnu parasti tiek rēķināti no oficiālajiem ienākumiem, ja vien tiesa vai vienošanās nenosaka citādi. Andra oficiālā alga bija apmēram tūkstotis divi simti eiro mēnesī. Taču pārskaitījumi Laurai nenāca no algas kartes. Tie tika veikti no cita konta. Tas nozīmēja tikai vienu: viņam bija uzkrājumi vai vēl kādi līdzekļi, par kuriem es neko nezināju.
Es visu ierakstīju piezīmēs telefonā.
Piektajā dienā aizgāju iesniegt pieteikumu. Līdz tam man nekad nebija ienācis prātā, ka stāvēšu parastā rindā ar pasi rokā un galvā klusi šķelšu savu dzīvi divās daļās — “pirms” un “pēc”. Nekā īpaša tur nebija. Parasta telpa, parasts lodziņš, cilvēki ar mapītēm un numuriņiem rokās. Darbiniece paņēma manus dokumentus, paskaidroja, ka ieraksts tiks veikts piecu darba dienu laikā, parādīja, kur jāparakstās. Es parakstījos un izgāju ārā.
Sestajā dienā es runāju ar Andri.
Elīna tajā vakarā bija pie draudzenes dzimšanas dienā. Andris atnāca no darba, pārģērbās un apsēdās pie galda. Es noliku viņam priekšā šķīvi ar sautējumu un apsēdos pretī.
— Andri, kas ir Laura Bērziņa?
Viņš nepārtrauca ēst uzreiz. Vispirms norija kumosu. Tad ļoti lēni nolika dakšiņu blakus šķīvim.
— No kurienes tu to zini?
Nevis: “Kas tā tāda?” Nevis: “Kāda Laura?” Viņš pajautāja tieši to, ko pajautā cilvēks, kurš saprot — viņš ir pieķerts.
— Mani vairāk interesē kas cits, — es atbildēju. — Tu viņai iedevi manu izziņu par ienākumiem. Viņa mēģināja noformēt kredītu, izmantojot manus datus. Tā ir krāpšana. Tu vispār apjēdz, ko esi izdarījis?
Viņa seja kļuva pelēka. Ne tā teatrāli, kā filmās, bet īsti — kā cilvēkam, kurš pēkšņi sapratis, ka saruna nebūs par greizsirdību vai laulības pārkāpšanu.
— Ilze, tas nav tā, kā tu domā. Viņa negribēja…
— Man ir pilnīgi vienalga, ko viņa gribēja. Mani interesē, ko izdarīji tu. Tu paņēmi manus dokumentus. Tu tos nodevi svešai sievietei. Viņa ar maniem datiem iesniedza kredīta pieteikumu. Tu katru mēnesi viņai pārskaiti naudu — gandrīz tikpat, cik dod man mājai un bērnam. Tas vairs nav tikai sānsolis, Andri. Pareizāk sakot, ne tikai tas. Tas ir daudz nopietnāk.
Viņš klusēja. Tad nomurmināja:
— Kredītu taču neapstiprināja. Nekas nenotika.
— Notika. Mani personas dati nonāca pie sveša cilvēka. Pieprasījums palika manā kredītvēsturē. Un, ja kredītu būtu apstiprinājuši, parāds būtu uz mana vārda. Vai tu to saproti?
Viņš saprata. Es to redzēju viņa acīs.
— Es nedomāju, ka viss tā izvērtīsies, — viņš klusi teica. — Viņa teica, ka vajag tikai uz īsu brīdi. Ka jāaizlāpa caurums, un viss.
Es piecēlos no galda.
— Andri, es nekliegšu. Es nemetīšu šķīvjus pret sienu. Es tev vienkārši pateikšu, kas notiks tālāk. Rīt tu brauksi ar mani pie juristes. Mēs apsēdīsimies un iziesim cauri visam: dzīvoklim, mašīnai, naudai, Elīnai. Ja tu atteiksies, es iesniegšu policijā iesniegumu par krāpšanas mēģinājumu. Man ir bankas izdruka, telefona numurs un pārskaitījumu ekrānuzņēmumi. Tā nav histērija un nav šantāža. Es tikai pasaku, kā rīkošos.
Viņš neiebilda.
Nākamajā dienā mēs abi aizbraucām pie Agneses. Andris sēdēja uz krēsla malas un skatījās grīdā, kamēr juriste sakārtoja uz galda dokumentus.
Agnese viņu nekaunināja un nemoralizēja. Viņa tikai uzdeva jautājumus.
— Andri, šie pārskaitījumi uz šo numuru — no kura konta tie veikti?
— No uzkrājumu konta.
— Konts atvērts uz jūsu vārda?
— Jā.
— Ilze par to zināja?
— Nē.
— Cik daudz naudas tur ir tagad?
Viņš brīdi klusēja.
— Apmēram tūkstotis divi simti eiro.
— Un cik bija pirms tam?
Šoreiz klusums ievilkās ilgāk.
— Ap četriem tūkstošiem.
Četri tūkstoši eiro. Uzkrājumu konts, par kuru man nebija ne mazākās nojausmas. Nauda, ko viņš bija krājis — vai varbūt ko mēs abi bijām krājuši, tikai es to nezināju — un kas pamazām aizplūda uz Upes ielu.
Agnese pagriezās pret mani.
— Ilze, jūs vēlaties šķirties?
Es paskatījos uz Andri. Trīspadsmit gadi. Elīna. Mūsu mājas. Viss, ko bijām būvējuši un ko es vēl pirms nedēļas uzskatīju par savu dzīvi.
— Es gribu, lai vispirms viss kļūst caurspīdīgs, — es sacīju. — Visi konti. Visi pārskaitījumi. Visas saistības. Un tikai pēc tam es izlemšu.
Agnese pamāja ar galvu.
— Tad sāksim ar notariālu vienošanos un pilnu finanšu atklāšanu. Vispirms jānostiprina tas, ka turpmāk neviena būtiska darbība nenotiek jums aiz muguras.