— Maita, — caur zobiem izspieda Jānis.
Inese lēnām pagriezās pret vīru.
— Rīt jūs abi no šejienes izvācaties.
Šie vārdi nokrita telpā smagi un auksti, kā akmeņi uz grīdas.
Jānis pārstāja čubināties ap savu desiņu un sastinga.
— Uz kurieni?
— Pie savas mātes. Uz jebkuru vietu. Kaut vai pasaules malā. Man tas vairs nav svarīgi.
— Es te esmu pierakstīts! — viņš pēkšņi iekliedzās.
— Tu šeit esi tikai uz laiku deklarēts, — mierīgi atbildēja Inese. — Šodien iesniedzu pieteikumu, lai tavu deklarēto dzīvesvietu anulē. Pamatojums — ģimenes attiecības faktiski ir izbeigušās. Rīt iesniegšu šķiršanās pieteikumu.
Laurai no rokām izkrita sausās nūdeles. Sīkie gabaliņi izbira pa galdu.
— Kā tas ir — šķiršanās? Un es?
Inese īsi iesmējās. Tajā smieklā nebija ne kripatas jautrības. Drīzāk neticība tam, cik bezgalīgi nekaunīgi var būt cilvēki.
— Tevi es neesmu adoptējusi. Tāpēc savāc savas mantiņas un dodies līdzi.
— Mēs nekur neiesim! — Jānis trieca lokšķēres pret galdu. — Šīs ir arī manas mājas! Es te remontu taisīju!
— Pārlīmēji tapetes gaitenī? Lieliski. Vari tās noplēst un paņemt līdzi.
Viņa pagriezās un aizgāja uz guļamistabu.
Ceturtdienas vakars pienāca klusi.
Tajā dienā Inese no darba pārnāca agrāk nekā parasti. Dzīvoklī valdīja tāds klusums, ka pirmajā brīdī viņa pat apstājās priekšnamā un ieklausījās.
Tad viņa iegāja viesistabā.
Uz grīdas stāvēja divas ceļasomas. Blakus — trīs lieli melni atkritumu maisi.
Uz dīvāna sēdēja Laura. Mugurā viņai bija silta ziemas jaka, galvā cepure. Seja piepampusi no raudāšanas, acis sarkanas.
Jānis stāvēja uz balkona un smēķēja.
Inese ieslēdza gaismu.
— Nu re. Malači. Līdz manai atnākšanai tomēr paspējāt sakravāties.
Jānis atgriezās no balkona un nekaunīgi izpūta dūmus tieši istabā.
— Mēs aiziesim, — viņš sacīja. — Bet tu mums atdosi naudu. Par komunālajiem. Un par remontu.
— Protams, — Inese piekrītoši pamāja. — Pārskaitīšu uz karti. Tiklīdz tu man pārskaitīsi pusi no hipotekārā kredīta maksājumiem par visiem mūsu laulības trim gadiem. Sanāk ap piecpadsmit tūkstošiem eiro. Sākam rēķināt?
Jāņa žoklis saspringa. Uz vaigiem iezīmējās cieti mezgli.
— Aizrijies ar savu dzīvokli, maita.
Viņš pagrāba vienu somu. Laura piecēlās un uzmeta plecos mugursomu.
Inese piegāja pie viesistabas durvīm un nostājās viņiem ceļā.
Viņas skatiens pārslīdēja pār Lauru. Pār pavisam jauno ziemas jaku. Pār dabīgās ādas zābakiem. Pār dārga zīmola lielo iepirkumu somu.
Tad Ineses acis apstājās pie jakas piedurknes.
— Velc nost jaku.
Laura sastinga.
— Ko?
— Es teicu: novelc jaku. Un atver mugursomu.
Jānis nometa somu zemē.
— Tu vispār esi sajukusi prātā? Ārā ir mīnus divi!
Inese pat nepaskatījās uz viņu. Viņa raudzījās tikai Laurā.
— Šī jaka tika nopirkta septembrī. Par manu prēmiju. Kā dāvana, lai tu varētu normāli iet meklēt darbu. Darbu tu tā arī neatradi. Tātad dāvana tiek atsaukta.
— Inese, lūdzu! — Laura piespiedās pie sienas. — Es nosalšu! Man nav citas ziemas jakas! Mamma visu izmeta, kad pārvācās!
— Tā vairs nav mana problēma. Novelc.
Laura paskatījās uz brāli, it kā cerētu, ka viņš beidzot viņu aizstāvēs.
Taču Jānis klusēja. Viņš stāvēja ar nolaistu skatienu un blenza grīdā.
— Jāni, nu pasaki taču viņai kaut ko! — Laura iešņukstējās.
Inese spēra soli tuvāk.
— Vai nu jaka paliek te, vai arī es tūlīt izsaucu policiju un iesniedzu iesniegumu par zādzību. Tu paņēmi manu krēmu par septiņdesmit eiro. Čeki man ir. Brauksim uz iecirkni un skaidrosim, vai ar to rokas smērēja Anna vai tomēr tu?
Asaras sāka ritēt pār Lauras vaigiem. Trīcošiem pirkstiem viņa atvilka rāvējslēdzēju.
Jaka noslīdēja no pleciem un nokrita uz grīdas. Zem tās Laurai bija tikai plāns džemperis.
Inese ar kāju pabīdīja jaku uz dīvāna pusi.
— Tagad durvis ir tur.
Viņi izgāja priekšnamā. Jānis vilka līdzi maisus. Laura gāja viņam blakus, sakrustojusi rokas uz krūtīm un drebinādamās savā plānajā džemperī.
Inese palika stāvam dzīvokļa durvīs un vēroja, kā viņi gaida liftu.
Lifta durvis atvērās. Jānis iekāpa pirmais. Laura uz mirkli pagriezās. Viņas lūpas trīcēja.
— Tu esi vienkārši briesmonis, — viņa izgrūda.
Inese neko neatbildēja. Viņa tikai nospieda durvju aizvēršanas pogu. Smagā slēdzene noklikšķēja ar patīkamu, galīgu skaņu.
Pēc tam viņa aizgāja uz virtuvi.
Dzīvoklī valdīja pilnīgs, dzidrs klusums.
Nebija svešu sviedru smakas. Nebija piedegušu sīpolu smārda. Nebija neviena lieka soļa, neviena sveša elpas vilciena, nevienas klātbūtnes, kas spiež pie sienas.
Inese izvilka no kabatas mazu atslēdziņu un atslēdza piekaramo slēdzeni uz lielā baltā ledusskapja.
Iekšā viss bija tīrs un kārtīgs.
Viņa pasmaidīja.