— Tu esi mana sieva vai kas tāds?
— Es esmu sponsors, Jāni. Un mana neiedomājamās dāsnuma akcija ar šo brīdi ir beigusies.
Viņš nolamājās tik rupji, ka sienas, šķiet, nodrebēja. Tad ar spēku aizcirta ārdurvis. Aptuveni pēc stundas viņš atgriezās, nesdams divus kebabus un kolas bundžu. Laura gaitenī sagaidīja brāli ar priecīgu spiedzienu. Inesei neviens pat nepiedāvāja ne kumosu.
Viņai bija pilnīgi vienalga.
Nākamā diena bija sestdiena. No rīta slēdzenē iegriezās sveša atslēga.
Durvis pavērās ar klusu čīkstoņu. Inese vēl gulēja gultā un klausījās. Pa gaiteni tuvojās smagi, šļūcoši soļi.
Anna. Vīramāte.
— Jāni! Lauriņ! Es pankūkas atnesu! — gaitenī atskanēja viņas skaļā balss.
Inese uzmeta plecos halātu un izgāja no guļamistabas.
Anna jau kā savās mājās vilka nost zābakus. Rokās viņa turēja plastmasas kārbu.
— O, tu vēl guli, Inesīt? Pulkstenis jau vienpadsmit.
— Man ir brīvdiena.
Vīramāte saknieba lūpas.
— Sievai no rīta vīrs jābaro, nevis jāguļ līdz pusdienlaikam. Kur mans dēliņš?
No viesistabas izstreipuļoja saburzīta Laura.
— Mamm, viņa vakar mūs badā atstāja. Sacēla skandālu kaut kādas zupas dēļ.
Anna teatrāli iepleta acis un paskatījās uz Inesi tā, it kā būtu ieraudzījusi briesmoni.
— Tu vispār prātu esi zaudējusi? Bērnu badināt?
— Bērnam ir divdesmit četri gadi, — mierīgi atbildēja Inese. — Un šis bērns ēd kā ostas krāvējs.
— Kā tu uzdrošinies! — Anna spēra soli viņai virsū.
Inese nepakustējās ne par centimetru.
— Atslēgu uz galda.
Vīramāte sastinga.
— Ko?
— Mana dzīvokļa atslēgu. Noliekiet uz skapīša.
Anna pārmeta skatienu meitai.
— Es neko netaisos likt. Šis ir mana dēla dzīvoklis.
— Dzīvoklis nopirkts pirms laulībām. Par manu naudu. Jūsu dēls šeit ir tikai īslaicīgi deklarēts. Atslēgu uz galda.
Anna ar niknu kustību nometa atslēgas uz koka virsmas. Metāla šķindoņa izskanēja pa visu priekštelpu.
— Ak Dievs, pat maizes gabalu ģimenei žēl! Nabaga Jānis. Apprecējis skopu, cietsirdīgu sievieti.
Vīramāte aizgāja uz virtuvi. Laura tūlīt aizsteidzās viņai pakaļ. Inese dzirdēja klusu čukstēšanos, dusmīgus šņācienus un apvainotus nopūtu vilcienus.
Pēc stundas Anna aizgāja.
Inese iegāja vannasistabā nomazgāt seju. Uz plaukta rindojās viņas kosmētikas burciņas. Vienas trūka. Nakts krēms par septiņdesmit eiro bija pazudis.
Viņa iznāca gaitenī.
— Laura. Kur ir mans krēms?
Laura pat nepacēla acis no telefona.
— Nezinu. Mamma kaut ko paņēma, lai rokas iesmērētu. Viņai āda bija sausa.
— Rokas? Ar manu pretnovecošanās krēmu ar retinolu?
— Ak, nu kāda starpība. Ko tu čīksti vienas burciņas dēļ? Nopirksi jaunu, alga tev taču liela.
Inese neatbildēja. Viņa atgriezās guļamistabā, saģērbās un paņēma somu.
Viņai vajadzēja aiziet līdz būvmateriālu veikalam.
Līdz veikalam bija kādas piecpadsmit minūtes kājām. Laiks ārā bija pretīgs. Novembra vējš līda zem jakas un koda līdz kaulam. Inese gāja ātri, gandrīz neskatīdamās apkārt.
Lielveikalā viņa paņēma ratiņus un devās uz stiprinājumu nodaļu.
Tur viņa izvēlējās divas biezas tērauda plāksnes ar cilpām, metālam paredzētu skrūvju komplektu, stipru Poxipol līmi un slēdzeni.
Slēdzene bija pamatīga. Piekaramā, ar kodu ciparnīcu. Tādu bez leņķa slīpmašīnas vaļā nedabūt.
Pēc tam Inese iegriezās sadzīves tehnikas veikalā. Tur viņa nopirka mazu ledusskapi — aptuveni naktsgaldiņa lielumā — un noformēja steidzamo piegādi.
Mājās viņa bija ap trijiem pēcpusdienā.
Dzīvoklis stāvēja tukšs. Laura bija aizgājusi pastaigāties, bet Jānis kopā ar draugiem sēdēja garāžā.
Inese ķērās pie darba.
Viņa izvilka skrūvgriezi. Savējo. Pielika tērauda stiprinājumus pie lielā baltā “Bosch” ledusskapja durvīm virtuvē un nomērīja vietas.
Ieskrūvēt skrūves ledusskapja korpusā nebija viegli. Metāls pretojās, skrūves gāja iekšā smagi, rokas sāpēja. Taču dusmas deva spēku.
Pēc pusstundas uz ledusskapja durvīm stingri turējās divas masīvas cilpas. Inese izvilka cauri piekaramās slēdzenes loku. Atskanēja sauss klikšķis. Viņa paraustīja. Nekustējās. Kā iemūrēts.
Tad viņa no virtuves skapīšiem pārnesa uz savu guļamistabu visus putraimus, makaronus un konservus. Guļamistabas durvīs viņa ielika parastu iegriežamo slēdzeni ar atslēgu. Tas izrādījās daudz vienkāršāk.
Ap pieciem vakarā krāvēji atveda mini ledusskapi. Inese novietoja to pie gultas un iesprauda kontaktdakšu rozetē.
Pēc tam viņa atvēra dārga lielveikala piegādes lietotni un izsauca kurjeru.