Priekšnamā gaisā karājās cepta bekona smārds, sajaukts ar nepatīkamu, sen nemazgāta ķermeņa aromātu. Uz paklājiņa mētājās netīri sieviešu zābaki. No vienas zoles uz flīzēm bija satecējusi pelēcīga peļķe. No virtuves nāca slapja čāpstināšana un televizora dobjā murdoņa.
Inese novilka apavus un pakāra mēteli. Pēc maiņas kājas sāpēja tā, it kā būtu piepildītas ar svinu. Viņa vēlējās tikai vienu — krūzi karstas tējas un klusumu.
Virtuvē pie galda sēdēja Laura. Jāņa māsa. Un viņai mugurā bija Ineses halāts.
Laura ēda makaronus ar malto gaļu tieši no dārgās teflona pannas. Turklāt ar metāla dakšiņu. Katrs dakšiņas skrāpējums pret pārklājumu iegriezās ausīs kā nazis.
— Čau, — Laura nomurmināja ar pilnu muti, pat nepaskatoties uz viņu.
Inese apstājās durvju ailē. Uz galda stāvēja tukšs katls, kurā vēl vakar bija borščs. Blakus mētājās atplēsts sagriezta siera iepakojums. Izlietnē slējās taukainu šķīvju kalns.
— Kur ir zupa? — Inese pajautāja pārāk mierīgā balsī.
Laura vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Apēdām. Jānis pusdienlaikā ieskrēja. Viņam garšoja.
Inese paskatījās uz piecu litru katlu.
— Pieci litri? Vienas diennakts laikā?
— Nu, es arī ēdu. Un Jānis vēl paņēma līdzi trauciņā uz darbu. Kas tur tāds? Tev tagad žēl zupas pašas vīram?
Laura nolika dakšiņu malā. Pannas apakšā jau bija redzamas dziļas, baltas švīkas. Tā panna maksāja četrdesmit eiro.
Tajā mirklī Inesē kaut kas aizcirtās. Klusi, smagi un galīgi. Kā durvis ar aukstu metāla slēdzeni.
Viņa piegāja pie ledusskapja un atvēra durvis. Tur iekšā valdīja tukšums. Nebija ne jogurtu, ne vistas filejas, ne desas. Tikai burciņa lētu sinepju.
— Kur ir kotletes? — Inese vaicāja.
— Tās jau vakar piebeidzām. Inesīt, ko tu tagad uzvelcies? Man vajadzēja sēdēt badā?
Inese izņēma no somas čekus. Viņa tos vienmēr glabāja.
— Šomēnes pārtikai esmu iztērējusi četrsimt piecdesmit eiro.
Laura uzmeta acis griestiem.
— Nu sākās. Grāmatvede atradusies.
— Tu šeit dzīvo astoņus mēnešus. Astoņus, Laura. Pa šo laiku tu neesi nopirkusi pat vienu maizes kukuli.
— Es meklēju darbu! — vīra māsa pacēla balsi.
— Tu Tinderī meklē nevis darbu, bet sponsoru. Toties ēd par manu naudu.
Inese paņēma tukšo pannu, ielika to izlietnē un atgrieza auksto ūdeni.
— Ei! Es vēl nebiju pabeigusi! — Laura sašutusi iesaucās.
— Tavas vakariņas beidzās. Manējās arī. Prom no virtuves.
Laura nicīgi nošņācās. Viņa norāva no sevis Ineses halātu, nometa to uz krēsla un aizgāja uz viesistabu.
Traukus Inese nemazgāja. Viņa ielēja glāzē ūdeni un izdzēra to vienā rāvienā. Tad paņēma telefonu un uzrakstīja vīram:
“Pa ceļam ieej veikalā. Mājās nav ēdiena.”
Atbilde pienāca pēc minūtes.
“Es esmu noguris. Pasūti piegādi. Tev taču ir nauda.”
Inese rūgti pasmaidīja. Nauda viņai tiešām bija. Tikai tā bija viņas pašas nauda.
Vakarā priekšnamā skaļi aizcirtās durvis. Mājās pārradās Jānis.
— Ines! Mēs šodien vakariņas ēdīsim vai kā?
Inese sēdēja uz dīvāna ar klēpjdatoru klēpī.
— Ēdiena nav, — viņa atbildēja, nepaceļot balsi.
Jānis ienāca istabā, pat nenovilcis apavus.
— Kā tas ir — nav? Vakar ledusskapis bija pilns.
— Tava māsa to izrija. Ar tavu aktīvu līdzdalību.
Jānis smagi nopūtās un ar plaukstu pārvilka pāri sejai, it kā noslaucītu neredzamus putekļus.
— Inese, nu atkal tu sāc. Laura ir jauna, viņai vielmaiņa ātra.
— Viņai ātra ir nekaunība. Es par hipotekāro kredītu maksāju trīs simti astoņdesmit eiro mēnesī. Šis dzīvoklis ir mans.
— Mēs esam ģimene! — Jānis uzrūca. — Es maksāju komunālos!
— Komunālie ir sešdesmit eiro. Ēdiens — četrsimt piecdesmit. Tava māsa šo astoņu mēnešu laikā man ir izmaksājusi trīs tūkstošus sešsimt eiro.
— Tu visu mēri naudā!
Jānis pagriezās un aizgāja uz virtuvi. Pēc brīža no turienes atskanēja katlu šķindoņa un skapīšu durvju dauzīšana.
— Ines! — viņš iekliedzās. — Te pat olu nav!
— Zinu.
Viņš atgriezās nikns. Seja bija pārklājusies ar sarkaniem plankumiem.
— Iedod desmit eiro, aiziešu pēc kebaba.
Inese paskatījās uz viņu ļoti uzmanīgi. Kā uz cilvēku, kuru pēkšņi vairs nepazīst.
— Tava karte ir tavā kabatā.
— Es visu atdevu par auto kredītu. Tu taču zini, ka līdz algai man kontā ir nulle.
— Tad šodien jums abiem būs atslodzes diena.
Jānis iesita ar dūri pa durvju stenderi.
— Tu ņirgājies? Mana māsa sēž izsalkusi! Es arī esmu izsalcis!