– Nē. Melu dēļ. Tava “kravā mantas” dēļ. Un tāpēc, ka arī tagad tu neesi atnācis pie manis. Tu atnāci pēc tā, kas tev agrāk bija ērti.
– Es tevi mīlu.
Anna paskatījās uz pušķi viņa rokās.
– Tu mīli to, ka es samaksāju rēķinus, pie galda klusēju un pārskaitu naudu, neko nejautājot.
– Tas nav godīgi.
– Bet mani saukt par liekēdi bija godīgi?
Jānis strauji pacēla skatienu.
– Es tā neteicu.
– To teica tava māte. Bet tu stāvēji blakus un klusēji. Man ar to pietika.
Viņš nikni nometa ziedus uz soliņa.
– Tad dzīvo viena. Redzēsim, cik ilgi izvilksi.
– Izvilkšu.
– Ar savām kleitiņām?
– Jā. Tieši ar savām kleitiņām.
Viņš aizgāja ātri, gandrīz vai metās prom. Anna pušķim pat nepieskārās. Pēc brīža no kāpņutelpas iznāca kaimiņiene, ieraudzīja rozes un apstājās.
– Jūsu?
– Nē, – Anna mierīgi atteica. – Kāds sajaucis adresi.
Septembrī viņu uzaicināja vadīt meistarklasi pilsētas amatniecības centrā. Neliela grupa, parastas sievietes, kurām gribējās iemācīties pašām sev šūt. Anna stāvēja viņu priekšā ar mērlenti ap kaklu un pēkšņi skaidri sajuta: neviena neprasa, kam viņai jābūt pateicīgai. Neviena nesauc viņas darbu par niekiem. Neviena nepieprasa atdot viņas nopelnīto kāda cita sapņu lāpīšanai.
Pēc nodarbības pie viņas pienāca ap sešdesmit gadus veca sieviete.
– Jūs skaidrojat tā, it kā visu mūžu būtu mācījusi.
Anna pasmaidīja.
– Nē. Es tikai ļoti daudz reižu esmu sākusi no sākuma.
Sieviete pamāja.
– To var just.
Tajā pašā vakarā Anna nopirka sev jaunu čemodānu. Ne dārgu, bet izturīgu, tumši zaļu, ar stingru rokturi un riteņiem, kas nerāvās uz sāniem. Veco pelēko viņa neizmeta. Atstāja Lauras pieliekamajā.
– Lai paliek, – viņa sacīja. – Tas mani izveda ārā.
Laura iesmējās.
– Un jaunais kam?
– Braucienam. Es pieteicos audumu izstādei Jelgavā.
– Viena pati?
– Viena pati.
Oktobrī tiesa viņu laulību izšķīra bez kliedzieniem un skaļiem skandāliem. Jānis ieradās kopā ar Ingu. Viņa sēdēja viņam blakus gaitenī un izlikās, ka Annu vispār neredz. Taču, tiklīdz Jānis aizgāja pie loga, bijusī vīramāte pieliecās tuvāk.
– Nu, apmierināta?
– Mierīga, – Anna atbildēja.
– Jānis tevis dēļ pavisam nolaidies.
– Nē. Viņš vienkārši vairs nevar dzīvot uz mana rēķina.
– Tu esi cietsirdīga sieviete.
Anna ielika pasi somā.
– Nē. Es tikai vairs neesmu jūsu.
Inga jau pavēra muti, lai kaut ko atcirstu, bet Jānis atgriezās. Viņš izskatījās gan dusmīgs, gan apjucis.
– Anna, es pēdējo reizi jautāju. Tu tiešām negribi normāli vienoties?
– Par ko?
– Nu… vismaz palīdzēt nomaksāt parādu par mašīnu. Mēs tomēr tik daudzus gadus bijām kopā.
Viņa paskatījās uz viņu bez dusmām.
– Jāni, tu prasīji man sešus tūkstošus eiro savai mātei. Pēc tam jūs abi centāties izlikties, ka ģimeni esmu izjaukusi es. Tagad tu gribi, lai sedzu vēl arī mašīnas parādu. Vai tu kaut vienu reizi atnāci vienkārši atvainoties?
Viņš novērsa acis.
– Es taču teicu, ka toreiz pāršāvu pār strīpu.
– Tā nav atvainošanās.
– Ko tad tev vēl vajag?
– Neko. Un tur arī ir visa atšķirība.
Kad šķiršanās bija noformēta, Anna izgāja uz ielas. Diena bija sausa un vēsa. Bez īpaša skaistuma, bez svinīgas mūzikas, bez debesu zīmēm. Vienkārši parasta diena, kurā viena gara dzīves nodaļa beidzot aizvērās.
Viņa aizgāja līdz pieturai, taču pirmajā autobusā neiekāpa. Tā vietā piezvanīja Laurai.
– Viss.
– Kā tu jūties?
Anna palūkojās savā atspulgā pieturas stiklā. Kastaņbrūnie mati bija savākti mezglā, mētelis aizpogāts līdz augšai, rokā – jaunais tumši zaļais čemodāns gaidāmajam braucienam.
– Stabili.
– Brauc pie manis. Atzīmēsim ar tēju.
– Atbraukšu. Tikai vispirms ieiešu darbnīcā. Tur mani gaida pasūtījums.
– Tu esi nelabojama.
– Gluži otrādi. Beidzot esmu salabojusies.
Pēc nedēļas Jānis atsūtīja īsu ziņu: “Mamma saka, ka tu tomēr varētu palīdzēt Līgai. Viņa taču nav vainīga.”
Anna izlasīja tekstu un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika nesāka prātā piemeklēt vārdus, kas nevienu neaizvainotu. Viņa uzrakstīja tikai:
“Mana nauda vairs nerisina jūsu ģimenes problēmas.”
Tad ielika telefonu somā.
Darbnīcā smaržoja pēc jauna auduma un gludekļa tvaika. Uz galda bija izklāta tumši zila kleita sievietei, kura pēc aiziešanas pensijā bija nolēmusi kāpt uz amatierteātra skatuves. Anna pārbrauca ar plaukstu pāri audumam, pārbaudīja plecu līniju un pasmaidīja.
Aiz loga kāds skaļi strīdējās. Blakus telpā smējās kursantes. Dzīve ritēja tālāk – bez Jāņa, bez Ingas, bez steidzamiem lūgumiem pārskaitīt naudu un bez svešiem parādiem.
Anna ieslēdza lampu.
Šķēres viņas rokā iegūlās droši.
Vecais pelēkais čemodāns bija palicis pagātnē. Bet seši tūkstoši eiro joprojām gulēja viņas kontā. Ne kā atriebība. Ne kā pierādījums. Kā kluss balsts sievietei, kura laikus sadzirdēja patiesību un beidzot izvēlējās pati sevi.