Par pārtikas maisiem norēķinājās Anna. Komunālie rēķini arī gulās uz Annas pleciem. Pat automašīnas maksājumi, ar kuru Jānis vizināja Ingu pa veikaliem un poliklīnikām, tika segti no viņas naudas. Un arī dzimšanas dienas dāvana Līgai bija pirkta ar Annas karti.
Un visu šo laiku viņai vēl tika atkārtots, ka viņai šajā ģimenē jābūt pateicīgai.
Vakarā piezvanīja Jānis.
– Kur tu esi?
– Pie Lauras.
– Nopietni? Pie tās šķirtenes?
– Ja tev ir kas sakāms, saki pēc būtības.
– Mamma raud.
– Vari viņai nodot, ka sešus tūkstošus eiro viņa nesaņems.
– Tu rīkojies zemiski.
– Es tikai nepārskaitīju naudu cilvēkam, kurš grasījās mani apmānīt.
– Tā ir mana māte!
– Tad pats arī tiec galā.
Viņa balss kļuva klusāka, it kā viņš mēģinātu sevi savaldīt.
– Anna, ko tu vispār panāc? Gribi, lai es izvēlos starp jums?
– Nē. Tu jau esi izvēlējies.
– Es neko neesmu izvēlējies.
– Izvēlējies tajā brīdī, kad pateici, lai kravāju mantas.
Klausulē iestājās smags, nikns klusums.
– Tu tiešām domā, ka es tagad skriešu tev pakaļ?
– Nedomāju.
– Tad šķiramies.
– Labi.
Jānis apklusa. Acīmredzot šo vārdu viņš bija glabājis kā draudu, bet tas pēkšņi izrādījās tikai parasta atbilde.
– Tu vēl nožēlosi, – viņš beidzot noteica.
– Varbūt. Bet ne naudas dēļ.
Pēc nedēļas piezvanīja pati Inga. Anna pārsteigta paskatījās uz ekrānu, tomēr atbildēja.
– Anna, – vīramāte iesāka neierasti maigi, – tu taču esi pieaugusi sieviete. Kāpēc vajag novest visu līdz šķiršanai?
– Jūs gribējāt mani nolikt pie vietas.
– Ak Dievs, kurš tev tādas muļķības sastāstīja?
– Jūs pati. Pie kāpņu telpas.
– Es biju satraukta. Man spiediens uzlēca.
– Inga, nevajag.
Vīramāte brīdi klusēja.
– Labi. Runāsim godīgi. Jānis ir nervozs. Bez tevis viņš ir pavisam izsists no sliedēm. Mājās nekārtība. Ēd kaut ko, kas pagadās. Uz darbu kavē. Tu taču zini viņa raksturu.
– Zinu.
– Nu tad atgriezies. Un par naudu… Ja negribi dot visus sešus tūkstošus, pārskaiti kaut vai trīs. Pārējo pēc tam.
Anna aizvēra acis. Nevis aiz sāpēm, bet aiz noguruma.
– Jūs pēc visa notikušā tagad lūdzat vismaz pusi summas?
– Es lūdzu ģimenes labā.
– Līgas labā.
Inga asi ievilka elpu.
– Līga arī ir ģimene.
– Tad lai Jānis viņai pārskaita pats savu naudu.
– Viņam tādas naudas nav!
– Tātad kāzas būs pieticīgākas.
– Cik gan tu esi kļuvusi cieta.
– Nē. Es vienkārši vairs neesmu ērta.
Pēc šīs sarunas iestājās desmit mierīgas dienas.
Anna noīrēja nelielu vienistabas dzīvokli par divsimt astoņdesmit eiro mēnesī. Ne gluži nomalē, taču arī bez liekas greznības. Viņa nolika čemodānu pie skapja, nopirka divas krūzes, jaunu dvieļu komplektu un galda lampu. Vakaros, pārnākot mājās, viņa vairs nedzirdēja, ka atkal nepareizi sagriezusi maizi, nolikusi katlu ne tajā vietā vai atbildējusi Jānim nepareizā tonī.
Anna strādāja par apģērbu konstruktoru nelielā darbnīcā. Viņa jau sen varēja pieņemt privātus pasūtījumus, tikai Jānis katru reizi sarauca pieri.
– Atkal tās tavas lupatiņas? Labāk nodarbotos ar kaut ko normālu.
Tagad šīs “lupatiņas” viena mēneša laikā viņai atnesa pirmos septiņsimt četrdesmit eiro. Tad parādījās nākamais pasūtījums. Pēc tam pastāvīga kliente atveda arī savu māsu.
Laura viņai ieteica:
– Izveido atsevišķu lapu. Parādi, ko dari.
– Es nemāku skaisti rakstīt.
– Toties tu māki skaisti radīt.
Anna tā arī izdarīja. Bez skaļiem solījumiem un izpušķotām frāzēm. Tikai fotogrāfijas, izmēri, audumi un termiņi. Pēc mēneša viņai jau bija pieraksts trīs nedēļas uz priekšu.
Jānis parādījās augusta beigās.
Viņš gaidīja pie viņas īrētā dzīvokļa kāpņu telpas. Rokās turēja pušķi. Nevis viņas mīļās krizantēmas, bet sarkanas rozes — tādas pašas, kādas viņš pirka visām sievietēm pēc kārtas, kad gribēja izskatīties dāsns.
– Sveika, – viņš sacīja.
– Kāpēc tu atnāci?
– Parunāt.
– Runā.
Jānis paskatījās apkārt uz pagalmu.
– Varbūt uzkāpsim augšā?
– Nē.
– Anna, es visu sapratu.
– Ko tieši?
– Ka pāršāvu pār strīpu. Mamma arī. Viņa ir vecā kaluma cilvēks, viņai reizēm smaga mēle.
– Viņai ir godīga mēle. Vismaz tad, kad viņa domā, ka es nedzirdu.
Jānis saviebās.
– Pietiek jau piekasīties vārdiem.
– Tu atnāci izlīgt vai paskaidrot, kāpēc es atkal esmu vainīga?
Viņš nolaida pušķi zemāk.
– Es esmu noguris. Mājās nav iespējams izturēt. Mamma katru dienu zāģē. Līga ar savu līgavaini prasa naudu. Automašīnas kredīts spiež. Es… īsāk sakot, es sapratu, ka bez tevis man ir slikti.
Anna pamāja.
– Protams, ka slikti. Es taču apmaksāju tavu komfortu.
– Nevajag tā.
– Vajag gan.
Viņš nopētīja viņas somu, glīto kleitu un mierīgo seju.
– Tu esi mainījusies.
– Nē. Vienkārši agrāk tu redzēji tikai to, kas tev bija izdevīgi.
Jānis paspēra soli tuvāk.
– Sāksim visu no jauna. Es parunāšu ar mammu. Naudai neviens vairs nepieskarsies.
– Šķiršanās pieteikums jau ir iesniegts.
– To var atsaukt.
– Es to nedarīšu.
Viņš sakoda zobus.
– Un tas viss sešu tūkstošu eiro dēļ?