– Un ko tad tu tik īpašu dzirdēji? – viņš novilka. – Vecas sievas var samalt jebko.
– To, ka nekāds remonts nemaz nav paredzēts. Ka nauda aizies Līgai. Ka nekādu parādzīmi neviens negrasās rakstīt. Un vēl — ka es te esot pieklīdusi liekēde.
– Viņa varēja to pateikt dusmās.
– Dīvaini mierīgas viņai tās dusmas bija.
Jānis ar asu kustību nometa telefonu uz galda.
– Tātad tā? Dažu teikumu dēļ tu tagad atteiksi manai mātei?
– Nevis dažu teikumu dēļ. Patiesības dēļ.
– Tu esi galīgi izlaidusies, Anna. Dzīvo manā ģimenē, nēsā manu uzvārdu, un tev žēl iedot sešus tūkstošus eiro vīra mātei.
– Tavai mātei. Ne manējai.
Viņš īsi, nepatīkami iesmējās.
– Nu beidzot. Lūk, kāda tu patiesībā esi.
Tajā brīdī atvērās ārdurvis. Inga ienāca dzīvoklī ar seju, kurā jau bija lasāms: plāns kaut kur ir aizķēries.
– Jānīt?
– Viņa nepārskaitīs.
Vīramāte nesteidzīgi noņēma lakatu.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka es dzirdēju jūsu sarunu pie kāpņu telpas.
Inga paskatījās uz Annu. Ne samulsusi, ne nobijusies. Drīzāk aizkaitināta.
– Noklausīties svešas sarunas nav pieklājīgi.
– Melot arī ne.
– Ak, kāda mums te taisnības cīnītāja. Bet vienpadsmit gadus dzīvot blakus manam dēlam bija ērti? Viņš taču tevi vilka uz saviem pleciem.
Anna uz īsu mirkli palūkojās uz vīru.
– Jāni, parādi mammai maksājumus par pēdējiem astoņiem mēnešiem. Komunālie, pārtika, kredīts par tavu mašīnu, zāles viņai, kad viņa lūdza palīdzēt.
– Nesāc tagad grāmatvedību.
– Sākšu gan. Jo vārdi “vilka uz saviem pleciem” šeit skan pārāk skaļi.
Inga nolika somu uz krēsla.
– Sievai ir jāpalīdz vīram.
– Bet vīram ir jāmelo kopā ar māti?
Jānis iesita ar plaukstu pa galdu.
– Pietiek! Tagad tu pārskaiti naudu, un mēs šo tēmu aizveram.
– Nē.
– Tad krāmē mantas.
Inga mazliet pacēla zodu. Viņa gaidīja ierasto turpinājumu: Anna nolaidīs skatienu, sāks taisnoties, lūgs, lai neviens neiekarst. Tā bija noticis agrāk. Pēc strīdiem. Pēc pazemojumiem pie ģimenes galda. Pēc runām par “sievietes gudrību”, ar ko vīramāte saprata klusēšanu.
Taču Anna aizgāja uz istabu.
Jānis metās viņai pakaļ.
– Kur tu ej?
– Krāmēt mantas.
Viņš apstājās durvīs.
– Tu nopietni taisies aiziet?
– Tu pats man to piedāvāji.
– Es to pateicu, lai tevi sabiedētu!
– Nesabiedēji.
Anna no augšējā plaukta izvilka pelēku čemodānu. Vecu, ar nobružātu rokturi. Kādreiz, pirms pirmā komandējuma, viņa to bija nopirkusi par deviņiem eiro. Jānis vienmēr par to zobojās.
– Ar šo krāmu arī brauksi? – viņš noprasīja. – Ļoti simboliski.
– Labs čemodāns. Tajā neietilpst nekas lieks.
Viņa salika iekšā dokumentus, dažas kleitas, portatīvo datoru, mazu kastīti ar tēva pulksteni un mapi ar čekiem. Ne zilu, īpašu mapi. Parastu kartona vāku ar gumiju.
Jānis stāvēja un vēroja.
– Vakarā tu būsi atpakaļ.
– Nebūšu.
– Rīt.
– Arī ne.
– Anna, kam tu vispār esi vajadzīga ar saviem principiem?
Viņa aizvilka čemodānam rāvējslēdzēju.
– Sev.
Inga koridorā stāvēja tā, it kā skatītos uz Annu no augšas, lai gan bija īsāka augumā.
– Gudra palikusi? Nu, nu. Tikai pēc tam nenāc atpakaļ. Jānis ir mīkstsirdīgs, bet es tevi vairs iekšā nelaidīšu.
– Jums tas nebūs jādara.
– Ak tā?
– Tieši tā.
Anna izgāja no dzīvokļa, durvis neaizcērtot. Kāpņu telpā oda pēc krāsas un sen sakrājušos putekļu kārtas. Pie lifta viņa izņēma telefonu un piezvanīja Laurai, draudzenei vēl no laikiem, kad abas strādāja ateljē.
– Laura, tev tā istaba vēl ir brīva?
– Ir. Kas noticis?
– Pastāstīšu vēlāk. Vai varu pie tevis pāris nedēļas?
– Brauc.
– Es samaksāšu.
– Vispirms atbrauc.
Pēc četrdesmit minūtēm Anna jau sēdēja Lauras virtuvē. Laura ielēja viņai karstu tēju un klusējot pastūma tuvāk šķīvi ar sieru. Bez jautājumiem. Bez žēlošanas. Un tas bija labāk par jebkādiem mierinājuma vārdiem.
– Seši tūkstoši? – Laura pārvaicāja, kad Anna visu bija izstāstījusi.
– Jā.
– Un tu gandrīz jau pārskaitīji?
– Lietotne jau bija atvērta.
Laura ilgi skatījās uz viņu.
– Tēvs tevi no tās pasaules aiz rokas pieturēja.
Anna novilka laulības gredzenu un nolika to blakus krūzei.
– Nē. Es pati sevi noturēju.
Nākamajā dienā no Jāņa pienāca pirmā ziņa: “Beidz muļķoties. Nāc mājās.”
Pēc stundas sekoja otrā: “Mammai tavas dēļ palika slikti.”
Līdz vakaram atnāca trešā: “Tu naudas dēļ izjauci ģimeni.”
Anna neatbildēja. Viņa aizbrauca uz darbu, pabeidza steidzamos pasūtījumus, bet pēc pusdienām devās uz banku. Tur viņa pārskaitīja sešus tūkstošus eiro uz noguldījumu, kuram nebija iespējamas ātras izmaksas, un atslēdza piekļuvi kopīgajam krājkontam, kurā agrāk bez domāšanas lika savu algu.
Pēc tam viņa apsēdās nelielā kafejnīcā pie loga un atvēra mapi ar maksājumu apliecinājumiem.
Kopaina izrādījās vienkārša. Un ļoti nepatīkama.
Pēdējos mēnešos Jānis mājas izdevumos bija piedalījies gandrīz tikai vārdos. Algu viņš pa daļām sūtīja mātei, bet ikdienas tēriņu saraksts sākās ar pārtiku.