– Pārskaiti mammai šodien sešus tūkstošus eiro. Un bez liekām runām, Anna. Tu tomēr esi mana sieva, nevis sveša sieviete no ielas.
Jānis stāvēja virtuves vidū nevainojami izgludinātā kreklā un turēja telefonu tā, it kā strīds jau būtu beidzies viņa labā. Ekrānā vēl spīdēja ziņa no Ingas: “Dēliņ, nevelc garumā. Man cilvēku priekšā neērti.”
Anna lēnām nolika krūzi uz galda.
– Kādu cilvēku priekšā?
– Normālu cilvēku, – vīrs asi atcirta. – Mamma jau sarunājusi meistarus. Viņai dzīvoklis vecajā mājā brūk kopā, bet tu sēdi uz saviem uzkrājumiem kā pūķis uz zelta lādes.
– Tā ir nauda, ko man atstāja tēvs.
– Un kas no tā mainās? – Jānis pasmīnēja. – Ģimene mums ir viena. Arī rūpes ir kopīgas. Vai arī laba sieva tu esi tikai vārdos?
Anna pacēla acis uz viņu. Viņai bija četrdesmit divi gadi. Jānim — četrdesmit četri. Laulībā viņi bija nodzīvojuši vienpadsmit gadus, un pa šo laiku Anna bija iemācījusies atšķirt visas viņa neapmierinātības nokrāsas: kad viņš dusmojās pats, kad atkārtoja mātes teikto un kad vienkārši centās viņu piespiest piekrist.
Šoreiz runāja ne tikai Jānis.
Aiz viņa pleca stāvēja Inga. Neliela auguma, sakopta, ar sudrabaini ieveidotiem matiem un mūžīgo ieradumu raudzīties uz vedeklu tā, it kā tā būtu mājkalpotāja, kuru ģimenē paturējuši tikai aiz žēlastības.
– Anniņ, – vīramāte ievilka saldenā balsī, – kāpēc tu tā piekasies? Es taču neprasu nekādu bagātību. Tikai sešus tūkstošus. Jānītis tev pēc tam visu atdos.
– Kad?
– Kad varēs.
– Tad uzrakstīsiet parādzīmi?
Jānis strauji pagrieza galvu.
– Tu to nopietni?
– Pilnīgi nopietni.
– Mana māte tev rakstīs parādzīmi? Mana vīra māte?
Inga klusi ievaidējās un piespieda plaukstu pie krūtīm. Ne aiz sāpēm. Ne aiz nespēka. Vienkārši skaisti un pārliecinoši. Viņa vienmēr prata visu pagriezt tā, lai vainīga izskatītos Anna.
– Jāni, liecies mierā, – viņa nopūtās. – Es jau zināju, ka tā būs. Svešas asinis paliek svešas.
Anna neatbildēja. Viņa paņēma telefonu, atvēra bankas lietotni un paskatījās uz saviem ietaupījumiem. Seši tūkstoši eiro glabājās atsevišķā kontā. Tēvs neilgi pirms nāves bija pateicis pavisam īsi: “Neliec visu kopējā katlā. Atstāj sev balstu.” Toreiz viņa bija apvainojusies. Tagad saprata — viņš vienkārši pārāk labi bija redzējis cilvēkus.
– Es pārskaitīšu, – Anna sacīja.
Jānis tūlīt pat atslāba.
– Nu re. Tu taču vari būt normāla.
– Tikai vispirms ieiešu istabā. Jāapstiprina limits.
– Tikai ātrāk. Mamma uz minūti aizies pie kaimiņienes, pēc tam visi brauksim pie viņas.
Inga saknieba lūpas.
– Baiba mani gaida pie kāpņu telpas. Apsolīju viņai atdot pieliekamā atslēgas.
Anna izgāja gaitenī. Istabas durvis bija palikušas pusvirus. Viņa apsēdās uz gultas malas, tomēr pārskaitījumu neveica. Pirksti sastinga virs ekrāna. Virtuvē Jānis klusām lēja mātei tēju. Pēc brīža noklaudzēja ārdurvis.
Vīramāte bija izgājusi.
Anna jau grasījās aizvērt bankas lietotni, kad pa pavērto logu līdz viņai atnesās Ingas balss. Virtuves logi izgāja uz pagalmu, un soliņš pie kāpņu telpas atradās tieši zem tiem.
– Nu? – pajautāja kaimiņiene. – Dos?
– Kur tad viņa liksies, – Inga nošņāca ar smīnu balsī. – Jānis viņu piespiedīs. Viņa mums tāda mīksta. Mūžīgi staigā apkārt ar vainas sajūtu.
– Bet ja pēc tam prasīs atpakaļ?
– Lai prasa. Pati pārskaitīs, bez jebkāda līguma. Vēlāk pateikšu, ka tā bija dāvana. Palīdzība vecai sievietei. Nekādu parādu.
Anna sēdēja nekustīgi.
– Bet remonts tiešām būs? – painteresējās Baiba.
– Kāds vēl remonts? – vīramāte klusi iesmējās. – Es Līgai apsolīju naudu pirmajai iemaksai. Meitenei jāprecas, viņai tas vairāk vajadzīgs. Bet šī lai priecājas, ka Jānis vispār ar viņu dzīvo. Vedekla bez bērniem, bez īpaša skaistuma, ar viduvēju algu. Lepna piekabinātā.
– Un Jānis zina?
– Jānis zina galveno: mamma sliktu neieteiks. Es viņam pateicu, ka Annu sen laiks nolikt pie vietas. Atdos naudu — kļūs paklausīgāka. Neatdos — tātad viņa nav ģimene.
Vārdi krita mierīgi. Tie nekliedza, nededzināja un nesita. Tie vienkārši norāva no acīm vecu, duļķainu plēvi.
Anna aizvēra bankas lietotni. Tad atvēra piezīmes un ierakstīja vienu vienīgu rindu: “Sešus tūkstošus eiro nepārskaitīt.”
Virtuvē Jānis jau soļoja šurpu turpu. Pie sejas ik pa brīdim pazibēja viņa dārgais pulkstenis. Viņš vienmēr vicināja roku, kad gribēja izskatīties pēc cilvēka, kurš visu kontrolē.
– Nu, kas tur tik ilgi? – viņš uzsauca.
Anna atgriezās virtuvē.
– Pārskaitījuma nebūs.
Viņš pat uzreiz nesaprata dzirdēto.
– Ko nozīmē — nebūs?
– To arī nozīmē. Tavai mātei es naudu nepārskaitīšu.
– Tu atkal sāc savu?
– Nē. Šoreiz es tieši beidzu.
Jānis spēra soli viņai tuvāk.
– Anna, nespēlējies. Mamma gaida.
– Es dzirdēju viņas sarunu ar Baibu.
Uz mirkli šķita, ka virtuve kļuvusi šaurāka. Jānis samirkšķināja acis, un tad viņa sejā parādījās greizs smīns.