— Toms kaut kā iztiks, vasaru pavadīs vasarnīcā!
Aleksandrs ar dusmīgu kustību iegrūda ceļasomā peldbikses un nikni parāva rāvējslēdzēju. Tas aizķērās līkumā. Viņš nošņācās caur zobiem, rāva vēlreiz, gandrīz noraujot metāla mēlīti, un aši uzmeta skatienu sievai.
Anna klusēdama locīja dēla mazos T kreklus.
— Anna, nu kāpēc tu neko nesaki?
Aleksandrs izslējās un atbalstīja plaukstas sānos.
— Es taču tev skaidri un gaiši stāstu. Mammai sāp locītavas. Ārsts pateica — vajadzīgs jūras gaiss. Ceļazīme maksāja traku naudu, mēs četriem cilvēkiem to vienkārši nepavilktu. Es jau tā esmu ielīdis parādos.
— Es tevi dzirdēju, Aleksandr.
Anna rūpīgi izlīdzināja krunku uz mazā krekliņa ar dinozauru.
— Dzirdējusi viņa esot…
Viņš satraukti pārstaigāja istabu, aizķērās aiz Toma uz grīdas pamestās mašīnītes un ar kāju aizspēra to malā.
— Tu vienmēr skaties uz mani tā, it kā es būtu izdarījis kaut kādu noziegumu! Es mātei jau divus gadus solu aizvest pie jūras. Viņa mūs izaudzināja, vai tad viņai nav tiesību normāli atpūsties? Mazajam ir tikai septiņi. Viņš šo kūrortu pēc mēneša pat neatcerēsies. Tava mamma viņu pieskatīs vasarnīcā. Svaigs gaiss, ogas, daba. Ko vēl bērnam vajag?
Tikai tad Anna pacēla acis uz vīru.
Pirms trim nedēļām viņa nejauši bija atvērusi e-pastu mājas datorā. Aleksandrs steidzās uz darbu un nebija izgājis no sava konta. Pašā augšā mirgoja ziņa no tūroperatora: “Pasažiera maiņa rezervācijā apstiprināta.”
Toreiz Anna nesāka kliegt un netaisīja skandālu. Viņa vienkārši atvēra pievienoto kvīti. Tur melns uz balta bija redzama pamatīga piemaksa no viņu kopīgajiem iekrājumiem — naudas, ko abi bija atlikušī gaiteņa remontam. Šī piemaksa bija samaksāta par to, lai no saraksta izsvītrotu paša dēlu un viņa vietā ierakstītu Inesi.
Anna aizvēra pārlūkprogrammas cilni. Uzvārīja sev kafiju. Apsēdās uz ķeblīša pie loga un ilgi skatījās, kā pagalmā sētnieks slauka nobirušās lapas. Pēc tam viņa izņēma no somas savu algas karti.
— Aleksandr, mēs taču bijām vienojušies.
Viņas balss skanēja mierīgi, bez asarām un bez histērijas.
— Mēs šim atvaļinājumam krājām veselu gadu. Toms skaitīja dienas. Viņš bērnudārzā visiem bija izstāstījis, ka brauks lielā ceļojumā pie jūras.
— Nekas viņam nenotiks, pārdzīvos!
No priekšnama svinīgi ienāca Inese. Raibā kokvilnas jakā, ar spilgtu lūpukrāsu un smagnēju gredzenu uz rādītājpirksta viņa nepavisam neizskatījās pēc slimnieces. Drīzāk pēc cilvēka, kurš ieradies kaujā.
— Aleksandrs pareizi saka.
Vīramāte savilka lūpas savā ierastajā pamācošajā izteiksmē.
— Ak, Anniņ, netaisi no tā traģēdiju. Bērni šajā vecumā tikai niķojas. Te cepurīti grib noņemt, te dzert prasa, te pēkšņi vajag uz tualeti.