— tad vēl uz tualeti jāved. Kāda tur atpūta? Aleksandram vajag normāli atvilkt elpu. Viņš darbā raujas melnās miesās, uztur ģimeni. Viņam vajadzīga pieaugušu cilvēku kompānija, nevis skraidīšana pa pludmali pakaļ mazam puikam.
Anna lēni pārlaida skatienu no vīramātes uz vīru. Aleksandrs stāvēja mazliet saliecies plecos, tomēr bija skaidri redzams — aiz muguras sajuzdams mātes atbalstu, viņš kļuva drošāks.
— Un kad jūs vispār grasījāties man to pateikt?
Anna aizvilka rāvējslēdzēju Toma mugursomai.
— Rīt lidostā? Pie reģistrācijas letes? “Pārsteigums, Anna, mēs lidojam bez dēla, zvani savai mammai, lai viņa tūlīt brauc pakaļ Tomam”?
Aleksandra seja sametās sarkanos plankumos. Viņš nevarēja ciest, kad Anna runāja tieši tā — klusi, mierīgi, bet katrs vārds trāpīja kā nagla grīdā.
— Kāda starpība, kad!
Viņš atmeta ar roku.
— Svarīgākais, ka viss jau ir izlemts. Mamma brauc ar mums. Punkts. Es esmu vīrs šajā mājā, es pieņēmu lēmumu. Netaisi te izrādi.
— Es arī netaisu.
Anna uzmeta mugursomu plecā.
— Tom, ģērbies!
No bērnistabas izdrāzās septiņus gadus vecs puika, aiz sevis vilkdams jaunu rotaļu lidmašīnu.
— Mammu, mēs jau braucam?
— Braucam, mīļais. Velc kedas.
Inese neapmierināti nošņāca un noklikšķināja ar mēli.
— Kur jūs viņu tagad, nakts priekšā, stiepsiet? Reiss taču rīt no rīta. Lai bērns guļ.
— Mēs braucam tagad, — Anna īsi noteica.
Aleksandrs apjucis samirkšķināja acis. Visa viņa nupat demonstrētā vīrišķīgā noteiktība bija pagaisusi kā dūmi.
— Ann, ko tu esi izdomājusi? Kur tagad? Kāpēc?
— Pie manas mammas.
Anna mierīgi uzvilka jaku.
— Ja reiz Toms vasaru pavadīs laukos, aizvedīšu viņu tūlīt. Rīt no mammas mājām braukšu pa taisno uz lidostu. Tiksimies pie termināļa.
Aleksandrs atviegloti izelpoja. Viņš acīmredzot bija gaidījis pamatīgu skandālu — ar trauku šķindēšanu, kliegšanu un draudiem par šķiršanos. Bet te nekā tāda. Sieva mazliet parūca un samierinājās. Kā jau vienmēr.
— Nu, labi.
Viņš pat mēģināja pasmaidīt.
— Redzi, mamm? Es taču teicu, Anna mums ir prātīga sieviete, visu saprot. Labi, Ann. Brauc uzmanīgi. Rīt astoņos pie reģistrācijas letēm.
— Noteikti, — Anna atbildēja un aizvēra aiz sevis durvis.
Plašā lidostas zāle dūca kā bišu strops. Starp letēm vilka caurvējš, cilvēki steidzīgi stūma koferus, un katrs šķita aizņemts tikai ar savu lidojumu. Aleksandrs ik pa brīdim nervozi pacēla acis uz lielo elektronisko tablo.
Viņam līdzās, balstīdamās uz pavisam jaunas ceļasomas roktura, stāvēja Inese. Viņai mugurā bija gaišs linu krekls, bet galvā — platmale, kas lika viņai izskatīties pēc apaļa baraviku cepurītes silueta.
— Kur viņa kavējas?
Aleksandrs jau desmito reizi pārbaudīja telefonu.
— Reģistrācija ir sākusies. Vēl rindu nokavēsim.
— Ak, kā vienmēr!