ar telefonu rokā, tēlodams, ka iedziļinājies ziņās. Patiesībā viņš vienkārši slēpās aiz ekrāna, lai nebūtu jāsastopas ar paša neveiklumu. Andris bija iztēlojies divus iespējamos scenārijus: Inese vai nu samierināsies, saprotot, ka viņas pretošanās ir bezjēdzīga, vai arī sāks vākt savas mantas, aizcirtīs durvis un ar to viss beigsies. Viņš bija gatavs abiem variantiem.
Taču tam, kas notika pēc tam, viņš nebija gatavs.
No guļamistabas iznāca Inese. Viņa jau bija saģērbusies: tumši džinsi, mīksts kašmira džemperis, mati rūpīgi savākti pakausī. Rokās viņai nebija ne somas, ne mēteļa, ne kādas steigā paķertas mantas. Aiz sevis viņa vilka divus koferus. Lielus, kārtīgi sakrāmētus čemodānus uz riteņiem, kas klusi švīkstēja pa lamināta grīdu.
— Nu re, kāda tomēr izlēmusi izvākties, — Anna izstiepa lūpas nievājošā smīnā un nesteidzīgi iemalkoja kafiju. — Tētuks tomēr nespēja pierunāt palikt?
Andris pacēla acis no telefona. Viņa sejā uz mirkli parādījās dīvains atvieglojuma un vainas sajaukums. Tātad šis brīdis beidzot bija pienācis. Tagad būs pēdējā aina, pēdējie pārmetumi, varbūt asaras, un pēc tam viss nostāsies savās vietās. Viņš jau iekšēji sagatavojās klausīties apsūdzības.
Inese apstādināja koferus tieši pie ārdurvīm. Tad viņa mierīgi palūkojās uz abiem — lēni, vērtējoši, it kā redzētu viņus pirmo reizi mūžā.
— Tās nav manas mantas, — viņa pateica klusu.
Balss skanēja vienmērīgi, bez trīces, bez histērijas, bez jebkādas teatrālas nots.
— Tās ir tavas, Andri.
Andris samirkšķināja acis. Telefons lēnām noslīdēja viņam no rokas uz galda. Annas smaids izdzisa tik strauji, it kā kāds būtu nospiedis slēdzi. Abi vispirms skatījās uz koferiem, pēc tam uz Inesi, nespēdami savienot dzirdēto ar to, kas atradās viņu acu priekšā.
— Ko? — Andris beidzot izmocīja. Viņš patiešām domāja, ka pārklausījies.
— Es tev devu nedēļu, lai tu pieņemtu lēmumu, — Inese turpināja tajā pašā mierīgajā, gandrīz lietišķajā tonī. — Vakar pie vakariņu galda tu to izdarīji. Tu izvēlējies māsu. Tās ir tavas tiesības. Tu uzskati, ka par viņu jāgādā, ka viņa jāsaprot, ka viņai jāpalīdz. Es vairs ar to nestrīdēšos. Gādā par viņu.
Viņa uz brīdi apklusa, ļaujot vārdiem nogrimt smagajā, vēl miegainajā svētdienas rīta klusumā.
— Tikai no šodienas jūs to darīsiet kopā. Un citā vietā. Es nevaru izlikt Annu viena pati — man nav tādu tiesību, viņa ir tava radiniece. Bet tu esi mans vīrs. Un, ja tu nespēj dzīvot bez savas māsas, tad dzīvosiet abi kopā.
Inese pastiepās pēc durvju roktura un atvēra durvis. No kāpņu telpas dzīvoklī ieplūda vēss gaiss, acumirklī izkliedējot kafijas un siltās virtuves smaržu.
— Tu… tu mani met ārā? — Andris beidzot izspieda no sevis.
Viņa balsī nebija dusmu. Tur bija tikai apjukums un neticība. Viņš vēl joprojām nespēja noticēt, ka tas notiek ar viņu. Viņš taču bija mājas vīrietis. Tas, kurš pieņem lēmumus. Tas, kuram pārējie pielāgojas.
— Es neko svarīgu neesmu aizmirsusi, — Inese sacīja. — Tur ir tavi darba krekli, dators, lādētāji, sporta drēbes. Viss, kas tev sākumā varētu būt vajadzīgs. Mani vecāki šī dzīvokļa pirmajā iemaksā ieguldīja vairāk, nekā tu mūsu laulības laikā nopelnīji trīs gados. Tāpēc šeit palikšu es.
Viņa skatījās viņam tieši acīs. Skatienā nebija ne naida, ne aizvainojuma, ne vēlmes ievainot. Tikai auksts, galīgs fakts, ko vairs nebija iespējams pārrunāt.
— Tu pats izlēmi, kuru gribi uzturēt. Tagad vari sākt.
Anna stāvēja nekustīgi, joprojām turēdama rokā krūzi. Viņas pasaule, kurā viņa bija neaizskaramā princese, bet brālis — uzticamais aizstāvis, sabruka vienā mirklī. Viņa pārmaiņus lūkojās uz Andri, uz koferiem, tad atkal uz Inesi. Un viņas sejā pirmo reizi parādījās īstas, neizskaistinātas bailes.
Viņa nebija dabūjusi dzīvokli. Nebija uzvarējusi. Nebija ieņēmusi saimnieces vietu.
Viņa bija ieguvusi tikai brāli bez mājām, kurš no šī brīža, acīmredzot, dzīvos turpat, kur viņa.
— Anna, palīdzi brālim, — Inese klusi noteica.
Viņa viņus nesteidzināja, negrūda ārā, nepacēla balsi un nerīkoja skandālu. Tikai stāvēja pie atvērtajām durvīm, turot tās vaļā ar tādu pieklājīgu atturību, kā durvju sargs, kurš pavada prom viesus, kuru vizīte ir beigusies.
Un tieši šī mierīgā, aukstā pieklājība bija biedējošāka par jebkuru dusmu izvirdumu. Inese vienkārši izdzēsa viņus no savas dzīves — kā garlaicīgu, līdz galam izlasītu grāmatu, kuru vairs nav vērts atvērt vēlreiz.