— …ka varētu mūs mazliet palutināt! — viņš paziņoja ar pārspīlētu dzīvesprieku, vienlaikus krāmēdams pirkumus uz virtuves galda. — Uztaisīsim normālas ģimenes vakariņas. Apsēdīsimies, paēdīsim, parunāsim kā cilvēki.
Inese klusējot pacēla acis pāri grāmatas malai. Viņa visu saprata uzreiz. Tā nebija izlīguma meklēšana. Tā bija sagatavošanās sarunai, kurā viņai bija paredzēta apsūdzētās loma, bet dārgais ēdiens kalpoja par veidu, kā pirms sprieduma pasludināšanas padarīt viņu pielaidīgāku. Anna, gluži pretēji, acumirklī atdzīvojās. Viņa šajā situācijā saskatīja iespēju — savu skatuvi.
— Ak, Andriņ, cik tu tomēr esi mīļš! — viņa iečivinājās, uzmetot Inesei īsu, uzvarošu skatienu. — Sen mēs tā neesam sēdējuši visi kopā!
Vakariņas ritēja smagā, nospiedošā klusumā. Andris rosījās, lēja vīnu, grieza steiku šķēlēs, centās iemest pa kādam jokam. Taču katrs viņa joks iekrita tukšumā un sašķīda pret abu sieviešu akmenscietajām sejām. Beigu beigās, vairs nespēdams izturēt saspringumu, viņš neveikli nokrekšķinājās un ķērās pie galvenā.
— Meitenes, nu kāpēc mēs tā uzvedamies? Mēs taču esam ģimene. Kaut kādam risinājumam ir jābūt. Inese, Anna… mēģināsim atrast kompromisu.
Anna tūlīt nolika dakšiņu, un viņas sejā parādījās traģiska izteiksme. Tas bija viņas uznāciens.
— Es vispār nesaprotu, par ko te būtu jāvienojas, Andri! — viņa iesaucās. — Es tev jau pašā sākumā teicu: es viņai traucēju! Es viņai esmu kā dadzis acī! Viņa grib, lai tu piederētu tikai viņai, lai tev neviena cita nebūtu! Es esmu tava asinsradiniece, tava māsa, bet viņa… viņa vienkārši grib mani izmest laukā!
Viņa runāja skaļi, teatrāli, kā aktrise vienīgajam skatītājam — savam brālim. Inese pat nepagrieza galvu viņas virzienā. Viņa lēnām noslaucīja lūpas ar salveti un tikai tad pievērsās vīram. Balss bija mierīga un klusa, tomēr virtuves sastingušajā klusumā tā skanēja spēcīgāk par jebkuru kliedzienu.
— Andri, es ar viņu neko neapspriedīšu. Šī saruna ir starp mums abiem. Tu mani lūdzi pagaidīt. Tu teici, lai dodu viņai laiku. Ir pagājis pusgads. Šajos sešos mēnešos viņa ir aizgājusi uz četrām darba intervijām, no kurām uz divām nokavēja. Ne reizi nav sakopusi neko ārpus savas istabas. Ne reizi nav nopirkusi mājās pat maizes klaipu. Pagājušajā mēnesī no tavas kredītkartes, kuru tu viņai iedevi “sīkiem tēriņiem”, takšos un kafejnīcās aizgāja apmēram simt piecdesmit eiro. Par salauzto fēnu un ar smaržām pielieto vannasistabas paklājiņu es pat nerunāju. Tie ir fakti. Viss pārējais ir tukša runāšana.
Katrs viņas teikums bija kā nagla, ko viņa nesteidzīgi iedzina Andra trauslo izlīguma cerību zārkā. Viņa nepārmeta, nelamājās, necentās pazemot. Viņa vienkārši nosauca faktus. Un šī aukstā, neapstrīdamā patiesība Andrim šķita biedējošāka par jebkuru histēriju. Viņš paskatījās uz māsu — viņas seja bija saviebta aizvainojumā. Tad uz sievu — mierīga, noslēgta, nepieejama. Viņš bija iedzīts stūrī.
Un viņš izvēlējās. Tā izvēlas vājš cilvēks, kurš vienmēr meklē vieglāko ceļu. Daudz vienkāršāk bija ļauties māsas manipulācijām, nekā nostāties aci pret aci ar patiesību.
— Bet kāpēc tu esi tik… tik asa? — viņš beidzot izspieda pārmetošā tonī. — Vai tiešām nevarēji pret viņu izturēties mazliet… cilvēcīgāk? Palīdzēt? Saprast? Tu taču redzi, cik viņai ir grūti! Kāpēc tu vispār negribi piekāpties? Tu pati esi pārvērtusi mūsu mājas par kaujas lauku!..
Tieši šo vienu teikumu Inesei arī vajadzēja dzirdēt. Viņš ne tikai aizstāvēja māsu. Viņš vainoja viņu. Tajā mirklī Inese saprata, ka šī nedēļa ir bijusi pilnīgi lieka. Lēmums jau sen bija pieņemts viņas vietā.
Svētdienas rīts pienāca ar mānīgu mieru. Septītā diena. Pēdējā. Anna, pilnīgi pārliecināta par savu bezierunu uzvaru, īpaši ilgi plunčājās vannasistabā, bet pēc tam ienāca virtuvē, dungodama zem deguna kaut ko līdzīgu klubu mūzikai. Viņa izturējās tā, it kā vara šajā mājā beidzot būtu oficiāli nodota viņai. Andris sēdēja pie galda.