Anna virtuvē parādījās tikai pēc kādas stundas — žāvādamās, izstaipīdamās, īsos zīda šortiņos un topiņā. Pēc ieraduma viņa devās taisni pie kafijas automāta, taču tas stāvēja tīrs, tukšs un pilnīgi neizmantots.
— Vai tad kafija beigusies? — viņa nevērīgi izmeta gaisā, acīmredzami gaidot, ka Inese tūlīt metīsies glābt šo “katastrofu”.
Inese tajā brīdī skaloja savu krūzi. Viņa pat nepagrieza galvu.
— Nezinu. Es savējo jau izdzēru, — viņa atbildēja tik vienaldzīgi, it kā viņu uz ielas būtu uzrunājis svešs cilvēks.
Anna uz mirkli sastinga. Tad demonstratīvi nošņācās, atvēra ledusskapi un pēc tam tikpat skaļi aizcirta tā durvis. Viņa izņēma jogurtu, apēda to turpat stāvus, ar karoti no trauciņa, un pēc tam atstāja gan tukšo iepakojumu, gan karoti uz darba virsmas. Tā bija pirmā kaujas zalve. Inese uz to nereaģēja vispār. Viņa nomazgāja tikai savus traukus, noslaucīja izlietni un aizgāja uz istabu gatavoties darbam. Jogurta trauciņš palika turpat — lipīgs, sīks piemineklis svešai neaudzinātībai.
Tā pagāja vairākas dienas. Dzīvoklis pamazām pārvērtās teritorijā, kas bija sadalīta neredzamās, taču ļoti jūtamās robežās. Inese gatavoja vakariņas diviem. Pārtiku pirka diviem. Veļasmašīnā lika tikai savas un Andra drēbes. Annas netīrās veļas kaudze grozā auga arvien lielāka, bet Inesi tas vairs neinteresēja. Viņa sakopa viesistabu, taču apzināti neaiztika dīvāna stūri, kur Anna mēdza atstāt krūzes un šokolādes papīrīšus. Vannasistaba kļuva par galveno frontes līniju. Spogulis un izlietne Ineses rokās mirdzēja, bet Annas izmētātās tūbiņas, vāciņi un mati tika ignorēti tā, it kā tie atrastos citā pasaulē.
Kad Anna saprata, ka klusa kaitināšana nekādu efektu nedod, viņa pārgāja atklātā uzbrukumā. Viņa sāka skaļi runāt pa telefonu, draudzenēm stāstot, ka “daži cilvēki” aiz greizsirdības un savas tukšās dzīves laikam zaudējot prātu. Tad viņa sāka vest mājās trokšņainus paziņas tieši tajās reizēs, kad dzīvoklī bija gan Inese, gan Andris. Klusā telpa piepildījās ar svešiem smiekliem, balsīm un smaržām. Netīros traukus viņa vairs nelika pat izlietnē — tie nonāca uz galda, gandrīz pie pašas Ineses vietas.
Andris nonāca starp diviem ugunskuriem. Viņš gribēja būt samierinātājs, taču viņa mēģinājumi izskatījās neveikli un bezspēcīgi.
— Inesīt, varbūt tu varētu izvārīt mazliet vairāk zupas? Man kaut kā neērti viņas priekšā… — trešajā dienā viņš iesāka pielabinoties.
— Ja tev ir neērti, tad vāri pats. Katli stāv turpat, kur vienmēr, — sieva atbildēja ledaini, neatraujot skatienu no grāmatas.
Kad viņš mēģināja parunāt ar māsu, saruna uzreiz pārvērtās manipulācijā.
— Andrīt, es taču redzu, kā viņa uz mani skatās! Viņa mani ienīst! Es tikai visiem traucēju! Ja arī tu tā domā, es tūlīt sakravāšu mantas un aiziešu uz staciju!
Un Andris padevās. Viņš sāka slepus mazgāt traukus pēc Annas, kad Inese to neredzēja. Lai izvairītos no neērtām vakariņām divatā ar sievu, viņš pasūtīja picu visiem. Viņš mēģināja aizpildīt smago klusumu ar muļķīgiem jokiem un stāstiem no darba, bet pretī saņēma tikai Ineses auksto sienu un Annas nicīgi pašapmierināto pussmaidu. Problēma netika atrisināta. Viņš tikai vilka laiku, un mājas gaiss ar katru dienu kļuva arvien indīgāks un nepanesamāks. Ineses iedarbinātais atpakaļskaitīšanas mehānisms bija sācis tikšķēt, un šī skaņa kļuva arvien skaļāka.
Sestajā dienā, sestdienas vakarā, Andris izdarīja savu pēdējo, izmisuma pilno mēģinājumu. Viņš pārnāca mājās ar diviem smagiem maisiem no dārga lielveikala. Tajos bija marmorizēts steiks, sparģeļi, vīna pudele — viss tas, ko viņš kādreiz pirka viņu īpašajiem, siltajiem vakariem divatā. Tā bija viņa baltā karoga vietā paceltā dāvana, neveikls miera piedāvājums. Viesistabā viņš atrada abas sievietes: Inese bija it kā nocietinājusies aiz grāmatas, bet Anna lakoja nagus, un telpā karājās asa nagu lakas smaka.
— Nu, es tā padomāju, — viņš iesāka pārlieku možā balsī.