— …ka vajadzētu mūs visus mazliet palutināt! — viņš paziņoja ar pārspīlētu mundrumu, krāmēdams pirkumus uz virtuves galda. — Uztaisīsim kārtīgas ģimenes vakariņas. Apsēdīsimies, mierīgi parunāsim.
Veronika klusēdama pacēla skatienu pāri grāmatas malai. Viņai viss kļuva skaidrs uzreiz. Tā nebija īsta izlīguma roka. Tā bija sagatavošanās prāvai, kurā apsūdzētā lomā atradīsies viņa, bet pirms sprieduma pasludināšanas viņu mēģinās padarīt pielaidīgāku ar labu ēdienu un vīnu. Anna, gluži pretēji, uzreiz atplauka. Viņa šajā situācijā saskatīja iespēju — savu skatuvi.
— Ak, Andri, cik tu tomēr esi mīļš! Tik sen neesam visi tā kopā sēdējuši! — viņa nočivināja, uzmetot Veronikai ātru, uzvaras pilnu skatienu.
Vakariņas ritēja smagnējā, nospiestā klusumā. Andris rosījās kā pārcentīgs saimnieks: pielēja vīnu, grieza steiku, mēģināja iemest pa kādam jokam. Taču katrs viņa joks iekrita klusumā un turpat arī sašķīda pret abu sieviešu akmenscietajām sejām. Beigu beigās viņš neizturēja. Ieklepojās, it kā tas varētu atbrīvot kaklā iestrēgušos vārdus, un sāka runāt.
— Meitenes, nu kāpēc mēs tā uzvedamies? Mēs taču esam ģimene. Kaut kā taču varam vienoties. Veronika, Anna… mēģināsim atrast kādu vidusceļu.
Anna tūlīt nolika dakšiņu. Viņas sejā parādījās traģiska, gandrīz teatrāla izteiksme. Šī bija viņas aina, un viņa bija gatava to nospēlēt līdz galam.
— Es vispār nesaprotu, par ko te vēl jāvienojas, Andri! Es tev jau pašā sākumā teicu — es viņai traucēju! Es viņai esmu kā dadzis acī! Viņa grib, lai tu piederētu tikai viņai, lai tev nebūtu neviena cita cilvēka bez viņas! Es tomēr esmu tava miesīgā radiniece, bet viņa… viņa mani vienkārši grib izmest no šejienes!
Viņa runāja skaļi, ar uzsvaru katrā frāzē, spēlējot vienīgajam skatītājam — savam brālim. Veronika pat nepagrieza galvu viņas virzienā. Viņa nesteidzīgi noslaucīja lūpas salvetē un tikai tad paskatījās uz vīru. Balss bija klusa, taču mirušajā virtuves klusumā tā skanēja spēcīgāk par jebkuru kliedzienu.
— Andri, es ar viņu neko neapspriedīšu. Šī saruna ir starp mums abiem. Tu man lūdzi pagaidīt un dot viņai laiku. Ir pagājis pusgads. Šo sešu mēnešu laikā viņa aizgāja uz četrām darba intervijām, no kurām uz divām nokavēja. Viņa ne reizi nav uzkopusi neko ārpus savas istabas. Ne reizi nav nopirkusi mājām pat maizes klaipu. Pagājušajā mēnesī no tavas kredītkartes, ko tu viņai iedevi “sīkiem tēriņiem”, takšos un kafejnīcās aizgāja apmēram simt piecdesmit eiro. Par salauzto fēnu un ar smaržām pielieto vannasistabas paklājiņu es pat nerunāju. Tie ir fakti. Viss pārējais ir tikai tukša runāšana.
Katrs viņas teikums iedūrās kā nagla, ko rūpīgi un bez steigas iedzen zārkā, kurā gulēja Andra trauslā cerība uz ātru izlīgumu. Viņa nepārmeta histēriski, neapvainoja un nepaaugstināja balsi. Viņa vienkārši uzskaitīja notikušo. Un tieši šī vēsā, neapstrīdamā patiesība Andri biedēja daudz vairāk nekā jebkura scēna. Viņš paskatījās uz māsu — viņas seja bija savilkta aizvainojumā. Tad uz sievu — Veronikas seja palika mierīga un necaursitama. Viņš bija iedzīts stūrī.
Un tad viņš izdarīja izvēli. Tādu izvēli, kādu izdara vājš cilvēks, kurš allaž meklē vieglāko ceļu. Daudz vienkāršāk bija ļauties māsas manipulācijām nekā atzīt acīmredzamo.
— Bet kāpēc tu esi tik… tik cieta? — viņš izspieda no sevis pārmetuma pilnā balsī. — Vai tiešām nevarēji pret viņu izturēties kaut mazliet… cilvēcīgāk? Palīdzēt, saprast? Tu taču redzi, cik viņai ir grūti! Kāpēc tu vispār negribi piekāpties? Tu mūsu mājas esi pārvērtusi par kaujas lauku!
Tie bija tieši tie vārdi, kas Veronikai bija vajadzīgi. Viņš ne tikai nostājās māsas pusē. Viņš vainoja viņu. Tajā pašā mirklī Veronika saprata, ka šī viena nedēļa bijusi pilnīgi lieka. Lēmums jau sen bija pieņemts viņas vietā.
Svētdienas rīts pienāca ar mānīgu mieru. Tā bija septītā diena. Pēdējā. Anna, būdama pārliecināta par savu pilnīgo un beznosacījumu uzvaru, vannasistabā demonstratīvi pavadīja krietni ilgāku laiku nekā parasti. Pēc tam viņa, dungodama kādu klubu mūzikas melodiju, ienāca virtuvē. Viņas izturēšanās nepārprotami vēstīja, ka vara šajā mājā beidzot ir oficiāli pārgājusi viņas rokās. Andris sēdēja pie galda.