Anna parādījās tikai pēc kādas stundas — žāvādamās, staipīdamās, īsos zīda šortos un topiņā. Kā ierasts, viņa taisnā ceļā devās pie kafijas automāta, taču tas stāvēja tīrs, tukšs un pilnīgi kluss.
— Oi, kafija beigusies? — viņa it kā nejauši izmeta gaisā, acīmredzami gaidīdama, ka Veronika tūlīt metīsies “problēmu” risināt.
Veronika tobrīd skaloja savu krūzi. Viņa pat nepagrieza galvu.
— Nezinu. Savējo es jau izdzēru, — viņa atteica tādā balsī, it kā viņu uz ielas būtu uzrunājis svešs cilvēks.
Anna uz mirkli sastinga. Tad nicīgi nošņācās un demonstratīvi aizcirta ledusskapja durvis. Viņa izņēma jogurtu, apēda to stāvus, ar karoti tieši no trauciņa, bet tukšo iepakojumu kopā ar karoti atstāja uz virtuves virsmas. Tas bija pirmais šāviens jaunajā karā. Veronika neizrādīja ne mazāko reakciju. Viņa nomazgāja savus traukus, noslaucīja izlietni un devās uz istabu gatavoties darbam. Jogurta trauciņš palika turpat — lipīgs, mazs piemineklis svešai neaudzinātībai.
Tā pagāja nākamās dienas. Dzīvoklis pamazām pārvērtās par teritoriju, kuru šķēla neredzamas, taču ļoti jūtamas robežas. Veronika vakariņas gatavoja diviem. Produktus pirka diviem. Veļasmašīnā lika tikai savas un Andra drēbes. Annas netīrās veļas kaudze, kas grozā auga ar katru dienu, viņu vairs neinteresēja. Viņa uzkopa viesistabu, bet uzkrītoši atstāja neskartu dīvāna stūri, kur Anna mēdza nomest krūzes, saldumu papīrus un citus sīkus atkritumus. Par galveno kaujas lauku kļuva vannasistaba. Spogulis un izlietne pēc Veronikas rokām spīdēja, taču visas tūbiņas, vāciņi un mati, ko aiz sevis atstāja Anna, palika tieši tur, kur bija.
Kad Anna saprata, ka ar pasīvu kaitināšanu vien nepietiek, viņa pārgāja atklātākā uzbrukumā. Viņa skaļi runāja pa telefonu un draudzenēm stāstīja, ka “daži cilvēki” vienkārši jūk prātā no greizsirdības un savas tukšās dzīves. Viņa vilka mājās trokšņainus paziņas tieši tajos vakaros, kad Veronika un Andris bija dzīvoklī, piepildot agrāko mieru ar svešiem smiekliem, balsīm un smaržām. Netīros traukus Anna vairs nelika pat izlietnē. Viņa tos atstāja uz galda — pēc iespējas tuvāk Veronikas vietai.
Andris bija iespiests starp divām ugunīm. Viņš centās spēlēt samierinātāju, taču viņa mēģinājumi izskatījās neveikli, vāji un jau iepriekš lemti neveiksmei.
— Veronik, varbūt tu varētu izvārīt zupu mazliet lielākā katlā? Man viņas priekšā kaut kā neērti… — trešajā dienā viņš iesāka pielabinādamies.
— Ja tev ir neērti, tad vāri pats. Katli stāv turpat, kur vienmēr, — sieva vēsi atbildēja, pat neatraujot acis no grāmatas.
Kad Andris mēģināja runāt ar māsu, viss uzreiz pārvērtās manipulācijā.
— Andrīt, es taču redzu, kā viņa uz mani skatās! Viņa mani necieš! Es viņai tikai maisos pa kājām! Ja arī tu tā domā, es tūlīt savākšu mantas un aizbraukšu uz staciju!
Un viņš padevās. Sāka slepus mazgāt Annas traukus, kad Veronika to neredzēja. Pasūtīja picu visiem, lai nebūtu jāsēž pie galda neērtā divvientulībā ar sievu. Mēģināja aizpildīt klusumu ar muļķīgiem jokiem un stāstiem no darba, taču pretī saņēma divas sienas: no Veronikas — ledainu klusumu, no Annas — nekaunīgu, pārāk pašapmierinātu pussmaidu. Viņš neko neatrisināja. Viņš tikai atlika to, kas tāpat bija neizbēgams, un ar katru dienu mājas gaiss kļuva arvien smagāks, indīgāks un nepanesamāks. Veronikas iedarbinātais atpakaļskaitīšanas mehānisms jau tikšķēja, un šī skaņa kļuva aizvien skaļāka.
Sestajā dienā, sestdienas vakarā, Andris izšķīrās par pēdējo, izmisīgo mēģinājumu. Viņš pārnāca mājās ar diviem smagiem maisiem no dārga lielveikala. Tajos bija marmorizēti steiki, sparģeļi, pudele vīna — viss, ko viņi agrāk pirka saviem klusajiem, īpašajiem vakariem divatā. Tā bija viņa baltā karoga versija, neveikli pasniegts miera piedāvājums.
Abas sievietes viņš atrada viesistabā. Veronika bija it kā nocietinājusies aiz grāmatas, bet Anna lakoja nagus, piepildot istabu ar aso nagu lakas smaku. Andris nolika maisus pie virtuves durvīm, pārvilka plaukstu pār seju un piespieda sevi pasmaidīt.
— Nu, es te padomāju, — viņš iesāka.