ar telefonu rokā, izlikdamies, ka pārlapo ziņas. Patiesībā viņš vienkārši slēpās aiz ekrāna, lai nebūtu jāskatās acīs savam mulsumam. Viņš bija paredzējis divus iespējamos scenārijus: Veronika vai nu samierināsies, beidzot aptverot, ka viņas pretošanās neko nemainīs, vai arī sāks mest mantas somās un aizies, aizcērtot durvis. Abiem variantiem Andris bija gatavs.
Taču tam, kas notika pēc tam, viņš nebija sagatavojies.
No guļamistabas iznāca Veronika. Viņa jau bija saģērbusies — vienkāršos, stingra piegriezuma džinsos, mīkstā kašmira džemperī, ar rūpīgi savāktiem matiem. Rokās viņai nekā nebija. Aiz viņas tikai slīdēja divi koferi. Lieli, kārtīgi sapakoti ceļojumu koferi uz ritentiņiem, kas klusi čaukstēja pār lamināta grīdu.
— Nu re, kāds tomēr ir izlēmis pārvākties, — Anna nicīgi izstiepa lūpas smaidā un iemalkoja kafiju. — Vai tad tavs tētiņš nespēja tevi pierunāt palikt?
Andris pacēla skatienu no telefona. Viņa sejā vienlaikus pavīdēja atvieglojums un vainas apziņa. Tātad šis brīdis ir pienācis. Vēl tikai pēdējā aina, vēl daži pārmetumi, un viss nostāsies savās vietās. Viņš jau iekšēji sagatavojās klausīties apsūdzības.
Veronika apstādināja koferus tieši pie ārdurvīm. Viņa mierīgi pārlaida acis abiem — Annai un Andrim — ar tādu vēsu, novērtējošu skatienu, it kā redzētu viņus pirmo reizi.
— Tās nav manas mantas, — viņa klusi pateica. Balss skanēja pilnīgi līdzsvaroti, bez jebkādas teatrālas nots. — Tās ir tavas, Andri.
Andris samirkšķināja acis. Tad lēnām nolika telefonu uz galda. Annas smīns vienā mirklī izdzisa. Abi skatījās uz koferiem, tad uz Veroniku, nespēdami savienot dzirdēto ar to, kas patiesībā notika viņu acu priekšā.
— Ko? — viņš apjucis pārjautāja, būdams pārliecināts, ka ir pārklausījies.
— Es tev devu nedēļu, lai tu izvēlētos, — Veronika turpināja tādā pašā mierīgā, gandrīz bezkaislīgā balsī. — Vakar vakariņu laikā tu savu izvēli izdarīji. Tu izvēlējies māsu. Tā ir tava tiesība. Tu uzskati, ka par viņu jārūpējas, ka viņas situācija ir jāsaprot. Es vairs par to nestrīdēšos. Rūpējies.
Viņa uz brīdi apklusa, ļaujot teiktajam iegrimt biezajā, vēl miegainajā svētdienas rīta klusumā.
— Tikai no šī brīža jūs to darīsiet abi kopā. Un citur. Es nevaru izlikt Annu aiz durvīm — man nav tādu tiesību, viņa ir tava radiniece. Bet tu esi mans vīrs. Un, ja tu nespēj dzīvot bez savas māsas, tad dzīvosiet kopā.
Veronika piegāja pie durvīm un atvēra tās. Kāpņu telpas vēsais gaiss tūlīt ieplūda dzīvoklī.
— Tu… tu mani izmet? — Andris beidzot izspieda. Viņa balsī nebija dusmu, tikai apjukusi neticība. Viņš joprojām nespēja aptvert, ka tas notiek pa īstam. Taču viņš taču bija šīs mājas saimnieks. Vīrietis. Tas, kurš pieņem lēmumus.
— Nekas nav aizmirsts, — Veronika mierīgi sacīja. — Tur ir tavi darba krekli, portatīvais dators, lādētāji, sporta drēbes. Viss, kas tev pirmajā laikā varētu būt vajadzīgs. Mani vecāki šī dzīvokļa pirmajā iemaksā ieguldīja vairāk, nekā tu mūsu laulības trīs gados vispār nopelnīji. Tāpēc es palieku.
Viņa skatījās viņam tieši acīs. Tajā skatienā nebija ne naida, ne aizvainojuma, ne vēlēšanās sāpināt. Tikai auksts, galīgs fakta paziņojums.
— Tu pats izvēlējies, kuru vēlies uzturēt. Vari sākt jau tagad.
Anna stāvēja kā sastindzis cilvēks, joprojām turēdama rokā krūzi. Pasaule, kurā viņa bija princese, kuru brālis vienmēr aizstāvēs un pasargās, sabruka vienā acumirklī. Viņa pārmaiņus skatījās te uz brāli, te uz koferiem, te atkal uz Veroniku. Un viņas sejā parādījās īstas, neizspēlētas šausmas. Viņa nebija ieguvusi dzīvokli. Viņa bija ieguvusi bez pajumtes palikušu brāli, kurš turpmāk, acīmredzot, dzīvos turpat, kur viņa.
— Anna, palīdzi brālim, — Veronika klusi noteica.
Viņa viņus nesteidzināja, negrūstīja, nekliedza un nerīkoja skandālu. Viņa vienkārši stāvēja pie atvērtajām durvīm, turot tās vaļā tik pieklājīgi, kā to darītu durvju sargs, pavadot prom viesus, kuru vizīte ir beigusies. Un šī atturīgā, aukstā laipnība bija biedējošāka par jebkuru dusmu izvirdumu. Veronika viņus vienkārši izdzēsa no savas dzīves — kā garlaicīgu grāmatu, kas jau izlasīta līdz pēdējai lapai…