Tās nenotrīcēja.
Kad sēde bija beigusies, Laura izdrukāja protokolu. Es uzliku parakstu. Edgars parakstīja. Māris arī. Antons pievienoja tehnisko atzinumu.
Pēc dažām minūtēm uz Andra darba datora ekrāna, kas joprojām atradās viņa kabinetā, izlēca ierasts sistēmas paziņojums: “Lietotāja kontu administrators ir deaktivizējis.”
Viņš to ieraudzīja pats.
Es stāvēju kabineta durvīs. Nesteidzināju viņu. Nebļāvu. Ne reizi nepacēlu balsi.
Uz viņa galda bija trīs vizītkaršu futrāļi, dārga pildspalva, papīru piespiedējs ar uzņēmuma logo un kaudze prezentāciju, kurās viņš bez saskaņošanas bija nomainījis savu amatu uz “operacionālais partneris”. Agrāk es izlikos, ka to nepamanu. Darba bija par daudz. Projektu bija par daudz. Un pārāk ilgi biju pieradusi nogludināt asumus.
Tagad katrs šāds sīkums pārvērtās par pierādījumu.
— Tu vienas muļķīgas ierīces dēļ jauc ārā ģimeni, — Andris noteica.
— Nē. Tieši šīs ierīces dēļ es beidzot ieraudzīju visu shēmu kopumā.
— Kādu vēl shēmu?
— Spiediens mājās. Spiediens birojā. Sarunas ar darbiniekiem man aiz muguras. Mēģinājums tikt pie slēgtiem materiāliem. Un šodienas izrāde ar Inesi.
Viņš ar plaukstu uzsita pa galdu. Ne pārāk stipri. Drīzāk tāpēc, lai būtu troksnis.
— Viņa ir gados vecs cilvēks!
— Viņa ir rīcībspējīgs cilvēks, kurš uzņēmuma telpās atradās, izmantojot tavu caurlaidi.
— Tu taisies ar viņu tiesāties?
— Es taisos aizsargāt uzņēmumu.
— Uzņēmums — tas esmu arī es!
— Vairs ne.
Un tieši tajā mirklī viņš saprata.
Ne tad, kad salauztais dators gulēja uz grīdas. Ne tad, kad Pēteris nostājās pie durvīm. Ne tad, kad juriste nolasīja līguma punktu.
Viņš saprata pēc šiem diviem vārdiem.
Vairs ne.
Viņa telefons sāka vibrēt. Vienreiz. Tad vēlreiz. Un trešo reizi. Andris paskatījās ekrānā un strauji novērsās. Tomēr pēc brīža paziņojumu atvēra.
E-pasts no korporatīvās sekretāres.
“Paziņojums par dalības izbeigšanu opciju programmā.”
Uzreiz pēc tam pienāca vēstule no drošības dienesta.
“Piekļuves bloķētas.”
Tad — no personāla nodaļas.
“Rīkojums par atstādināšanu no pienākumu pildīšanas uz dienesta pārbaudes laiku.”
Andris lēnām apsēdās krēslā. Bez teatrālas krišanas, bez skaļas ainas. Vienkārši tāpēc, ka stāvēt viņam pēkšņi kļuva neērti.
— Anna, — viņš ierunājās pavisam citā balsī. — Parunāsim mājās.
— Mēs runāsim ar juristu starpniecību.
— Tu nopietni?
— Jā.
— Es esmu tavs vīrs.
— Pagaidām. Laulības šķiršanas dokumenti tiks iesniegti atsevišķi.
Viņš mēģināja pasmaidīt, taču seja viņu pievīla.
— Tātad tu jau visu esi izlēmusi.
— Tu izlēmi no rīta, kad pateici: “Mamma sasita tavu stulbo datoru.” Tu tikai nesaprati, ka salauzts netika dators.
Viņš neatbildēja.
Koridorā Inese strīdējās ar Pēteri. Līdz kabinetam atlidoja tikai atsevišķas frāzes.
— Es esmu vietnieka māte!
— Lūdzu, dosimies uz izeju.
— Es esmu veca sieviete!
— Lūdzu, dodamies uz izeju.
Es izgāju pie viņas.
Ieraugot mani, viņa uzreiz izslējās taisnāk.
— Nu ko, izspēlējies? Tagad Andris tev parādīs.
— Andris vairs nav direktora vietnieks.
Viņas seja sastinga.
— Ko?
— Viņš ir atstādināts. Opciju pakete anulēta. Piekļuves slēgtas. Jums tiks sagatavota pretenzija par sabojāto aprīkojumu.
— Kādas tur dzelzs kastes dēļ?
— Ne dzelzs kastes dēļ. Rīcības dēļ. Ierīce tikai palīdzēja to nofiksēt.
Viņa ciešāk sažņaudza somas siksnu.
— Tu neuzdrošināsies tā izturēties pret ģimeni.
— Birojā nav ģimenes. Birojā ir amati, uzņēmuma īpašums, piekļuves tiesības un atbildība.
— Kas tu vispār esi bez mana dēla?
Es paskatījos uz plāksni pie sienas. SIA “CiedrsSoft”. Zem tās bija neliela metāla plāksnīte: “Ģenerāldirektore — Anna Bērziņa.”
Ne rotājums. Ne pašapliecināšanās. Vienkārši fakts.
— Ģenerāldirektore, — es pateicu.
Pēteris atvēra Inesei durvis uz liftu halli. Viņa vēl gribēja kaut ko izmest, bet tieši tajā brīdī no kabineta iznāca Andris ar kasti rokās.
Kastē bija viņa personīgās mantas: divas grāmatas par vadību, lādētājs, austiņas, koka telefona statīvs. Pašā augšā — tas pats vizītkaršu futrālis ar uzrakstu “operacionālais partneris”, ko viņš bija pasūtījis bez neviena saskaņojuma.
Inese paskatījās uz kasti. Pēc tam — uz dēlu.
— Andri?
Viņš uz viņu pat nepaskatījās.
— Braucam, mammu.
Liftu hallē viņš vēlreiz pagriezās pret mani.
— Tu to vēl nožēlosi.
— Visas pretenzijas rakstiski, — es mierīgi atbildēju.
Lifta durvis aizvērās.
Es atgriezos pārrunu telpā. Tajā pašā. Uz galda vairs nebija lausku. Drošības dienesta speciālists jau bija novietojis rezerves datoru. Māris ekrānā bija atvēris projekta atjaunošanas paneli.
— Kods ir neskarts, — viņš sacīja. — Repozitoriji tīri. Atslēgas izsniegtas no jauna. Patentu materiāli atjaunoti no glabātavas. Faktiski zaudējām tikai korpusu un pāris darba stundas.
— Ne tikai korpusu, — es atbildēju.
Viņš saprata un neko vairāk nejautāja.
Vakarā ieradās ārējais jurists. Mierīgs vīrietis ar šauru mapi rokās un ieradumu uzdot īsus, precīzus jautājumus. Viņš izskatīja ierakstu, piekļuves žurnālus, direktoru padomes protokolu, opciju vienošanos un aktu par aprīkojuma bojājumiem.
— Par opciju mūsu pozīcija ir stingra, — viņš secināja. — Arī par zaudējumiem. Darba tiesību daļā gan jāiet ļoti korekti: atstādināšana, pārbaude, paskaidrojumi, rīkojums. Bez liekām frāzēm.
— Lieku frāžu nebūs.
— Labi. Un ģimenes jautājumi?
Es izvilku vēl vienu mapi. Tajā atradās dzīvokļa dokumentu kopijas, bankas izraksti par personīgajiem kontiem un laulības šķiršanas pieteikuma melnraksts.
— Atsevišķi, — es pateicu. — Bez sasaistes ar uzņēmumu.
Jurists pamāja.
— Pareizi.
Vakarā Andris atsūtīja man pirmo ziņu.
“Mums abiem vajag nomierināties.”
Es neatbildēju.
Pēc minūtes pienāca otra.
“Mamma ļoti pārdzīvo.”
Es neatbildēju arī uz to.
Tad trešā.
“Tu nevari vienkārši pārsvītrot divdesmit gadus.”
Es kādu brīdi skatījos ekrānā un līdz rītam izslēdzu paziņojumus. Ne pašu numuru — tam vēl bija par agru. Toties paziņojumus gan izslēdzu.