Pēc tam man piezvanīja Laura.
— Anna, protokols ir nosūtīts visiem dalībniekiem. Andris saņemšanu ir apstiprinājis. Uz uzņēmuma e-pastu no viņa atnāca vēstule ar prasību atcelt sēdi, jo, citēju, “ģimenes konflikts neattiecas uz biznesu”.
— Atbildiet ar standarta tekstu.
— Jau izdarīju. Norādīju, ka izskatāmais jautājums ir uzņēmuma mantas bojāšana, piekļuves režīma pārkāpums un opciju līguma nosacījumu izpilde.
— Paldies.
— Vēl viens jautājums. Darbinieki prasa, vai rīt notiks plānošanas sapulce.
Es paskatījos kalendārā. Investoru demonstrācija bija ierakstīta uz desmitiem no rīta. Pasaule nebija apstājusies. Projekts nebija pazudis. Komanda gaidīja konkrētu lēmumu.
— Notiks, — es atbildēju. — Kā parasti.
Nākamajā rītā Andris tomēr ieradās.
Pulksten astoņi četrdesmit astoņās viņš stāvēja biznesa centra vestibilā pie turniketa un lika klāt caurlaidi. Vienreiz. Otrreiz. Trešoreiz.
Sarkana gaisma.
Apsargs pie letes mierīgā balsī pateica:
— Jūsu piekļuve nav aktīva.
Andris mani pamanīja pie liftiem.
— Anna!
Es apstājos. Turpat blakus bija divi izstrādātāji un projekta vadītājs. Visi pēkšņi ļoti cītīgi sāka skatīties savos telefonos.
— Vestibilā korporatīvus jautājumus neapspriežu, — es sacīju.
— Tu nolēmi mani pazemot?
— Es esmu atnākusi uz darbu.
— Es arī.
— Tev nav tiesību ienākt.
— Tas ir mans uzņēmums!
— Tev bija tiesības saņemt astoņpadsmit procentu opciju paketi. Saskaņā ar parakstītā līguma noteikumiem un valdes lēmumu šīs tiesības ir izbeigtas.
Viņš paspēra soli tuvāk, bet apsargs uzreiz piecēlās no savas vietas.
Andris to pamanīja.
— Tu tagad uz mani apsardzi rīdīsi?
— Es ievēroju piekļuves kārtību.
— Anna, pietiek. Es pāršāvu pār strīpu. Mamma arī. Bet tu taču saproti, viņa ir vecās skolas cilvēks. Viņai ir raksturs.
— Raksturs nedod tiesības bojāt uzņēmuma īpašumu.
— Es nopirkšu tev jaunu datoru.
— Nevis man. Uzņēmumam. Un ar to šis jautājums netiks slēgts.
Viņš runāja klusāk.
— Ko tu gribi?
— Rakstiskus paskaidrojumus. Visu caurlaižu nodošanu. Darba datu nesēju atdošanu. Un nekādu kontaktu ar darbiniekiem bez saskaņošanas ar juristu.
— Tu ar mani runā kā ar svešinieku.
— Biznesa ietvaros tu tagad esi strīda puse.
Viņš paskatījās uz cilvēkiem mums līdzās. Tad uz apsargu. Pēc tam uz turniketu.
Vakar viņam vēl šķita, ka es centīšos glābt ģimenes godu. Šorīt viņam pašam vajadzēja domāt, kā saglabāt seju.
Andris izvilka no kabatas caurlaidi un nolika to uz letes.
— Ņemiet.
— Arī otro, — es piebildu.
Viņš sastinga.
— Kādu otro?
— Veco, melno. To, kuru tu vakar turēji sapulču telpā.
Apsargs uz viņu paskatījās vērīgāk.
Andris ielika roku žaketes iekšējā kabatā un izņēma vēl vienu caurlaidi. Bez vārda nolika blakus pirmajai.
Divi plastmasas gabaliņi. Visa viņa vara pēdējo mēnešu laikā.
Es iekāpu liftā un uzbraucu uz devīto stāvu. Sapulču telpā komanda jau bija sanākusi. Uz ekrāna bija atvērta testa vide. Investori pieslēdzās caur aizsargātu saiti.
Māris pajautāja:
— Sākam?
— Sākam.
Prezentācija noritēja gludi. Bez Andra. Bez viņa skaļajiem iestarpinājumiem. Bez viņa iecienītajām frāzēm par “sieviešu vadību” un “Annas maigo spēku”. Runāja tie, kas produktu patiešām bija veidojuši: izstrādātāji, analītiķis, ieviešanas vadītājs. Es noslēdzu tikšanos ar vienošanos par nākamo posmu.
Kad zvans beidzās, telpā uz dažām sekundēm iestājās darba klusums. Savākts. Vajadzīgs.
— Anna, — Antons ierunājās, — es sagatavoju jaunu piekļuves matricu. Šoreiz bez izņēmumiem vadības radiniekiem.
— Lieliski. Virzīsim apstiprināšanai.
Ap pusdienlaiku no Andra pienāca gara vēstule. Tajā bija aizvainojumi, pārmetumi, mājieni uz kopdzīvi, atsevišķa rinda par “necieņu pret māti” un prasība atdot viņam “likumīgo daļu”.
Laura man pārsūtīja atbildes projektu.
Sauss. Precīzs. Bez emocijām.
“Informējam, ka Andrim nav reģistrētas kapitāla daļas sabiedrības pamatkapitālā. Tiesības iegūt opciju paketi ir izbeigtas, iestājoties līgumā paredzētajiem apstākļiem. Turpmāko saziņu lūdzam veikt ar pārstāvja starpniecību.”
Es izlasīju un uzrakstīju: “Saskaņots.”
Vakarā es iegāju savā kabinetā. Ne mājās. Tieši kabinetā. Man vajadzēja paņemt investora līguma papīra eksemplāru.
Uz galda stāvēja jauns rezerves klēpjdators. Melns, bez uzlīmēm, tīrs. Antons jau bija sakārtojis piekļuves. Blakus atradās kartīte: “Materiāli atjaunoti. Riski novērsti.”
Es pārvilku pirkstu gar vāka malu. Vienkārši pārbaudīju, vai tas aizveras taisni. Tad atvēru kalendāru.
Rīt — tikšanās ar juristu par laulību.
Parīt — dalībnieku sapulce par viesu piekļuves kārtības grozījumiem.
Pēc nedēļas — zaudējumu novērtējums un pretenzija Inesei.
Pēc mēneša — visu vadības pilnvaru audits.
Agrāk es to būtu nosaukusi par smagu posmu. Tagad man tam bija cits vārds: kārtības ieviešana.
Andris bija gribējis ieņemt manu vietu caur nogurumu, radniecību un svešām rokām. Viņš bija rēķinājies, ka brīdī, kad viņa māte nometīs manu datoru zemē, es sākšu taisnoties, lūgt nejaukt mājas ar darbu un pierunāt viņu neievilkt ģimenes lietas birojā.
Viņš kļūdījās vienā būtiskā lietā.
Es jau sen pratu nodalīt personisko no korporatīvā. Vienkārši pārāk ilgi nebiju šo principu piemērojusi savam vīram.
Pēdējā ziņa no viņa atnāca vēlu vakarā.
“Tu mani atstāji bez nekā.”
Es skatījos uz šo teikumu un pirmo reizi visas dienas laikā mierīgi izelpoju.
Bez nekā viņu neatstāju es. Viņš pats nolika uz grīdas savu nākotnes daļu tajā brīdī, kad izlēma, ka manu darbu var sasist ar svešām rokām.
Es izslēdzu darba ekrānu, paņēmu līgumu un izgāju no kabineta lifta virzienā. Aiz stikla sienas palika uzņēmums, kurš vairs neizlikās par ģimenes virtuvi.