arī jautājumiem par piekļuvi slēgtajām izstrādnēm. Agrāk Andris to visu mēdza nicīgi saukt par birokrātisku papīru kalnu. Tagad šī pati “birokrātija” bija pārvērtusies par sienu.
Lielajā pārrunu telpā pie galda atradās pieci cilvēki.
Es. Māris. Laura. Edgars — mazākuma investors. Un Antons, informācijas drošības vadītājs.
Andris sākumā kategoriski atteicās nākt iekšā.
Tomēr pēc brīža viņš ienāca. Krēslu viņš nolika atsevišķi, nost no galda, it kā ar šo žestu gribētu parādīt: viņš nepieder šai pusei. Inese palika gaitenī. Viņu palūdza iziet pēc tam, kad viņa jau otro reizi mēģināja pārtraukt Lauru.
— Darba kārtība visiem ir zināma, — es sacīju. — Sākam.
Andris īsi iesmējās caur degunu.
— Anna nolēmusi sarīkot ģimenes tribunālu.
— Korporatīvu sēdi, — mierīgi izlaboja Laura. — Ģimeniski vērtējumi protokolā netiks iekļauti.
Edgars pacēla skatienu no izdrukātajiem dokumentiem.
— Andri, vai es pareizi saprotu: viesu piekļuvi savai mātei noformējāt jūs?
— Jā. Un kas tur tāds?
— Jūs zinājāt, ka šī pārrunu telpa ir slēgtā zona?
— Viņa ir mana māte.
— Tā nav atbilde, — noteica Māris.
Andris pagrieza galvu pret mani.
— Pēkšņi visi kļuvuši tik drosmīgi.
Es neatbildēju.
Laura uz ekrāna palaida īsu videoieraksta fragmentu. Bez liekas dramatizēšanas, bez komentāriem. Tikai gaitenis, ieeja pārrunu telpā, Ineses rokas kustība, dators, kas krīt zemē. Tad attēls tika apturēts.
— Uzņēmuma mantas bojāšanas fakts ir fiksēts, — sacīja Laura. — Viesu piekļuvi noformējis Andris. Annas caurlaide izmantota, lai pulksten deviņos piecdesmit divās iekļūtu slēgtajā zonā. Piekļuves žurnālā redzams, ka tā ir vecā vadītājas caurlaide, kurai jau bija jābūt nodotai un anulētai.
Antons papildināja:
— Pulksten desmitos nulle četrās no Andra lietotāja konta veikts pieprasījums eksportēt repozitoriju sarakstu. Sistēma pieprasījumu noraidīja, jo tiesību līmenis bija nepietiekams. Minūti pirms Ineses ienākšanas pārrunu telpā viņš mēģināja atvērt sadaļu ar materiāliem patentu pieteikumiem.
Andris iztaisnojās krēslā.
— Tā ir darba piekļuve. Es esmu direktora vietnieks.
— Direktora vietniekam nav tiesību apiet piekļuves līmeņus, — atbildēja Antons.
— Tu arī tagad esi pret mani?
— Es esmu par drošības perimetru.
Andris cieši saknieba lūpas.
Es atvēru mapi, kas gulēja man priekšā. Tajā bija uzņēmuma līgums no divtūkstoš divdesmit trešā gada marta. Un opciju vienošanās.
Abus dokumentus Andris bija parakstījis pats. Toreiz — ar smaidu. Toreiz viņš teica, ka tā esot tikai formalitāte. Viņš ļoti gribēja saukties par “partneri”, bet ieguldīt naudu nevēlējās. Es piedāvāju caurspīdīgu risinājumu: līdzdalība biznesā caur opciju paketi pēc piecu gadu darba, ja nav izdarītas vainojamas darbības pret sabiedrību.
Šos astoņpadsmit procentus viņš jau sen dēvēja par “savu daļu”. Lepojās ar tiem tikšanās reizēs. Manai komandai teica: “Drīz Anna nogurs, un es visu pārņemšu.” Es to dzirdēju vairāk nekā vienu reizi.
Un pārāk ilgi klusēju.
— Andri, — Laura turpināja, skatoties dokumentā, — opciju vienošanās septītais punkts, otrā daļa. Negodprātīga dalībnieka notikums. Apzināta sabiedrības mantas bojāšana vai palīdzēšana šādā bojāšanā. Piekļuves režīma pārkāpums. Mēģinājums bez atļaujas iegūt slēgtus materiālus. Sekas — tiesību pieņemt opciju izbeigšana un visu neizmaksāto bonusu, kas piesaistīti nākotnes daļai, anulēšana.
— Papīri, — Andris nicīgi atmeta.
— Tavs paraksts, — es sacīju.
Viņš paskatījās uz mani.
Pirmo reizi šajā rītā viņa sejā parādījās īsts apjukums. Ne nožēla. Tikai aprēķins, kas pēkšņi vairs nestrādāja.
— Tu to nevari, — viņš klusi pateica.
— Es viena ne. To paredz līgums. Un direktoru padome.
— Tu speciāli to visu gatavoji.
— Es gatavoju uzņēmumu izaugsmei. Tu visu laiku domāji, ka būvēju sev būri.
Edgars viegli piesita ar pildspalvu pie galda.
— Protokola precizitātei. Runa nav par reģistrētas kapitāldaļas atņemšanu no pamatkapitāla. Runa ir par Andra opcijas tiesību izbeigšanu un viņa pārvaldības līdzdalības pārtraukšanu partnerības programmā. Pareizi?
— Pareizi, — apstiprināja Laura. — Andrim nav reģistrētas daļas sabiedrības pamatkapitālā. Viņam ir tiesības to iegūt nākotnē, ja tiek izpildīti nosacījumi. Nosacījumi ir pārkāpti.
Andris strauji piecēlās.
— Tātad gadiem tu mani sauci par partneri, bet tagad paziņo, ka es neesmu nekas?
Es aizvēru mapi.
— Gadiem es devu tev iespēju par partneri kļūt. Tu ievedi slēgtajā zonā savu māti, iedevi viņai manu caurlaidi, ļāvi sabojāt darba tehniku un mēģināji to izmantot kā spiediena instrumentu. Tā nav partnerība.
— Mamma vienkārši aizsvilās!
— Protokolā būs ierakstīts: nepiederoša persona sabojāja uzņēmuma īpašumu. Direktora vietnieks nodrošināja piekļuvi un incidentu nenovērsa.
— Neizliecies te par sievu. Bez manis tu šo firmu nenoturēsi.
Māris pacēla galvu.
— Es šeit strādāju divpadsmit gadus. Firmu tur Anna. Nevis ģimenes sarunas.
Andris ieurbās viņā ar skatienu.
— Nodevējs.
— Darbinieks, — Māris atbildēja.
Es virzīju jautājumu balsošanai.
Pirmais: bloķēt Andra piekļuvi visām iekšējām sistēmām līdz dienesta izmeklēšanas beigām.
Otrais: atstādināt Andri no direktora vietnieka amata, sākot ar šodienu.
Trešais: atzīt, ka saskaņā ar opciju vienošanos ir iestājies negodprātīga dalībnieka notikums.
Ceturtais: izbeigt viņa tiesības saņemt opciju paketi astoņpadsmit procentu apmērā.
Piektais: sagatavot un nosūtīt prasību par uzņēmumam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.
Sestais: incidenta materiālus nodot ārējam juristam turpmākai rīcībai.
Balsojām par katru punktu atsevišķi.
Par. Par. Par. Par.
Andris klusēja. Viņš tikai skatījās uz manām rokām. Acīmredzot viņš gaidīja, ka tās notrīcēs.