— Beidz tēlot direktori, Anna! — Inese asi noteica un pacēla manu darba portatīvo datoru virs galda. — Tavā vecumā cilvēki jau mierīgi sēž mājās, nevis komandē vīriešus.
— Nolieciet to atpakaļ, — es sacīju.
— Par vēlu, — atbildēja Andris.
Dators vispirms atsitās pret pārrunu galda malu, pēc tam nokrita uz grīdas. Korpuss ieplīsa. Ekrāns vēl īsi nomirgoja un kļuva melns.
Inese stāvēja SIA “CiedrsSoft” slēgtajā sapulču telpā gaišā žaketē, ar viesu caurlaidi aukliņā ap kaklu. Viņai bija septiņdesmit četri gadi. Svešā birojā viņa izturējās tā, it kā būtu ienākusi pārbaudīt kārtību pati savā dzīvoklī.
Andris — mans vīrs un vienlaikus mans vietnieks — pat nepakustējās.
Viņš tikai pielaboja krekla aproci un paskatījās uz mani ar tādu sejas izteiksmi, it kā gaidītu, kad sākšu taisnoties.
— Mamma sasita tavu muļķīgo datoru, — viņš noteica. — Tagad raudāt ir par vēlu.
Es nolaidu skatienu uz vāku, kurā bija palicis iespiedums. Uz salauzto eņģi. Uz informācijas drošības uzlīmi, kas tagad šķībi karājās pie sāna.
Tajā datorā atradās materiāli patentu pieteikumiem. Slēgta pirmkoda izstrādes atzars. Tehniskie moduļu apraksti, kurus mēs gatavojām demonstrācijai investoriem.
Bez otrā autentifikācijas faktora tur nekādas atslēgas nebija. Arī rezerves kopijas bija izveidotas. Es nebiju naiva meitene ar vienīgo zibatmiņu rokassomiņā.
Taču būtību tas nemainīja.
Manā priekšā tikko bija sabojāts uzņēmuma īpašums.
Un tas nenotika mājas strīdā. Ne kāpņu telpā. Ne nejauši.
Tas notika pārrunu telpā. Kameru priekšā. Pie ieslēgtas ieraksta sistēmas. Mana vietnieka klātbūtnē — cilvēka, kurš pats bija ievedis nepiederošu personu slēgtā zonā.
— Andri, — es mierīgi pajautāju, — kurš noformēja tavai mātei viesa piekļuvi?
Viņš paraustīja plecus.
— Es. Un?
— Kurš viņu atveda šurp bez drošības dienesta pieteikuma?
— Es atvedu. Anna, nesāc atkal ar savām instrukcijām. Mamma gribēja parunāt.
— Viņa parunāja.
Inese nicīgi nošņācās.
— Beidzot kāds tev parādīja, ka tu neesi nekāda valdniece. Andris jau sen visu velk uz saviem pleciem, bet tu tikai sēdi krēslā un izliecies par priekšnieci.
Es vienreiz pamāju ar galvu.
— Skaidrs.
Šis īsais vārds visu pagrieza citā virzienā.
Andris to vēl nesaprata. Viņš bija pieradis, ka es strīdos. Skaidroju. Atgādinu, ka uzņēmumu nodibināju vēl pirms viņš tajā ienāca. Ka pirmos līgumus parakstīju pati. Ka pirmais serveris stāvēja zem mana darba galda. Ka komandai algu izmaksāju agrāk nekā sev.
Viņš bija pieradis, ka es turu kopā māju, biroju, atskaites, klientus un arī viņa pašlepnumu.
Tajā brīdī es pārstāju turēt viņu.
Es paņēmu no galda iekšējo telefonu.
— Lūdzu, nekavējoties atsūtiet uz sapulču telpu drošības dienestu, juristu un Māri. Steidzami. Jā, tūlīt pat. Un sagatavojiet ārkārtas direktoru padomes sēdi pulksten vienpadsmit četrdesmit. Darba kārtība: uzņēmuma mantas bojāšana, direktora vietnieka piekļuves tiesību bloķēšana, Andra opciju paketes izbeigšana.
Pie vārdiem “opciju paketes” Andra seja vairs neizskatījās tik mierīga.
— Ko tu tur murgo?
— Formulēju darba kārtību.
— Anna, tu tagad rīkojies emociju iespaidā.
— Nē.
Un tā bija taisnība. Emociju tajā brīdī gandrīz nebija. Bija tikai skaidrs, taisns darbību plāns.
Inese pacēla zodu.
— Kāda vēl padome? Es esmu tava vīra māte. Man ir tiesības pateikt, ko domāju.
— Runāt — jā. Bojāt uzņēmuma īpašumu — nē.
— Ak, īpašums. Parasts dzelzis.
— Korporatīva iekārta ar ierobežotu piekļuvi.
— Dzirdi, Andri? — viņa pagriezās pret dēlu. — Viņa arī mājās tā runā? Kā ar padotajiem?
Andris pienāca man tuvāk.
— Anna, atcel šo cirku. Tūlīt.
Es paskatījos uz viņa labo roku. Tajā bija mana vecā projekta vadītājas caurlaide. Melna. Tieši tā pati, kas pirms nedēļas bija pazudusi.
Toreiz es nospriedu, ka tā palikusi mašīnā.
— Atdod caurlaidi.
— Kādu vēl caurlaidi?
— Manu veco caurlaidi. Tā ir tavā rokā.
Viņš ciešāk sažņaudza plastmasas karti.
— Tam nav nozīmes.
— Tagad nozīme ir visam.
Atvērās durvis. Telpā ienāca apsargs Pēteris. Aiz viņa — uzņēmuma juriste Laura ar planšeti un plānu mapi rokās. Pēc mirkļa parādījās arī tehniskais direktors Māris. Viņš uzreiz paskatījās uz grīdu.
— Tas ir Annas darba dators? — viņš pajautāja.
— Bija, — es atbildēju. — Pieprasi administratoriem tūlītēju visu sesiju bloķēšanu, tokenu pārizdošanu un piekļuves auditu par pēdējām septiņām dienām.
— Jau daru.
Māris izvilka telefonu un izgāja koridorā, neuzdodot nevienu lieku jautājumu.
Andris strauji pagriezās pret mani.
— Tu mani savu cilvēku priekšā pataisi par zagli?
— Es fiksēju incidentu.
— Es esmu tavs vīrs.
— Un mans vietnieks. Šajā telpā tas ir svarīgāk.
Šī frāze viņu skāra spēcīgāk nekā jebkurš strīds. Mājās viņš vēl varēja spēlēt aizvainoto dzīvesbiedru. Birojā palika amats, reglamenti un paraksti.
Inese paņēma somu no blakus krēsla.
— Andri, mēs ejam. Lai šī svarīgā kundze pati tiek galā ar saviem dzelžiem.
— Pagaidām jūs nekur neejat, — sacīja Laura. — Mums jāfiksē paskaidrojumi.
Vīramāte asi pagriezās.
— Un kas jūs tāda esat?
— Uzņēmuma juriste.
— Jūs te visi esat viņai pavadā.
Laura atvēra planšeti.
— Pēteri, lūdzu, nodrošiniet liecinieku klātbūtni un saglabājiet kameru ierakstus.
Apsargs nostājās pie durvīm. Ne rupji. Vienkārši nostājās.
Andris nu jau skatījās uz mani bez iepriekšējās pašpārliecinātības.
— Anna, tu pārkāp robežu.
— Nē. Es to atlieku atpakaļ vietā.
Pulksten vienpadsmit četrdesmit mēs sapulcējāmies lielajā pārrunu telpā. Ne tajā, kur uz grīdas gulēja mans dators. Tur jau strādāja speciālists: fotografēja bojājumus, pārbaudīja inventāra numuru, sīkās korpusa detaļas lika caurspīdīgā maisiņā.
Mūsu statūtos direktoru padome bija paredzēta kā atsevišķs mehānisms — investoru jautājumiem, opciju programmai un situācijām, kurās ar vienkāršu mutisku vienošanos vairs nepietika.