uz galda nolika oficiālu lēmumu ar zīmogu.
— Pagaidu deklarācija ir atcelta, jo pārbaudē konstatēta viltotu dokumentu iesniegšana, — viņa auksti paziņoja. — Ekspertīze apstiprināja, ka īpašnieka paraksts nav īsts.
Andrim seja kļuva pelēka kā pelni.
— Turklāt, — departamenta pārstāve pāršķīra mapē nākamo lapu, — pilsoni Ozoliņ, pret jums sākts kriminālprocess par krāpniecisku valsts izmaksu saņemšanu. Subsīdijas aprēķinam esat iesniedzis falsificētu līgumu.
— Ilze! — Inese spalgi iekliedzās, ar abām rokām saķērās pie vēdera un noslīdēja uz grīdas. — Ilze, lūdzu! Andri ieliks cietumā! Mēs taču esam viena ģimene, kā tu vari?! Man drīz būs bērns!
Es skatījos uz viņas uzspēlētajām asarām un nejutu vairs neko.
— Kad man bija astoņpadsmit, jūs aiz manas muguras pārdevāt manas vecmāmiņas māju, — es pateicu mierīgi, nepametot viņas skatienu. — Tagad mēģinājāt piesavināties arī manu dzīvokli. Savāciet koferus un pazūdiet no manas mājas.
Lai izvairītos no reāla cietumsoda par krāpšanu, kas saistīta ar valsts maksājumu saņemšanu, Andrim nācās atzīt vainu pilnā apmērā un vienoties ar izmeklēšanu. Tiesa viņam piesprieda iespaidīgu naudas sodu un uzlika par pienākumu atmaksāt valstij visu nepamatoti saņemto summu. Nekādu iekrājumu viņam nebija. Parādus un advokāta rēķinus vajadzēja segt kaut kā, tāpēc Andris gandrīz par velti pārdeva savu daļu vecāku dzīvoklī.
Tagad viņš, Inese un viņu jaundzimušais dēls mitinās pie viņa mātes — šaurā stūra dzīvoklītī vecā piecstāvu namā pašā pilsētas nomalē. Naudas viņiem pastāvīgi trūkst. Andris strādā par parastu krāvēju būvmateriālu tirgū, bet vakaros slīcina dusmas lētā alkoholā. Inese ik dienu plēšas ar vīramāti netīru šķīvju, neizmazgātu grīdu un katra sīkuma dēļ. Kaimiņi regulāri sauc policiju, jo aiz sienām skan histēriski kliedzieni, bet pa virtuvi lido katli.
Es to visu zinu tāpēc, ka māte reizēm man zvana un raud klausulē. Viņa pārmet man nežēlību, kliedz, ka esmu izpostījusi māsas dzīvi un atstājusi savu brāļadēlu bez jumta virs galvas.
Es neko neatbildu. Vienkārši pārtraucu zvanu.
Mana dzīvokļa logos ieplūst maiga gaisma, iekrāsojot sienas siltā zeltainā tonī. Pie manām kājām uz pūkainā paklāja izstiepies labradors Ričs. Viņš laiski šņākuļo, mitro purnu paslēpis starp ķepām.
Es nosargāju savu mājokli. Nevienam neko neatņēmu, neuzsēdos uz sveša rēķina un necentos dzīvot uz citu darba augļiem. Taču arī savu atdot negrasos.
Mana sirdsapziņa ir tīra.