Viņš lēni pāršķirstīja iesniegumu un pielikumus, līdz es uz galda noliku to, ko biju pataupījusi kā galveno trumpi.
Iepriekšējā dienā biju piezvanījusi savai kursabiedrenei Līgai, kura strādāja Mājokļu politikas departamentā. Mēs satikāmies trokšņainā kafejnīcā pie stacijas, un, malkojot rūgtu amerikāno, Līga man parādīja ierakstus sistēmā. Tas, ko ieraudzīju ekrānā, pirmo reizi visas nedēļas laikā lika man pasmaidīt.
Andris, kurš oficiāli skaitījās bezdarbnieks, bija iesniedzis dokumentus pašvaldības atbalstam programmā “Jaunā ģimene” — īres izdevumu kompensācijai. Lai šo naudu saņemtu, vajadzēja pierādīt, ka ģimenei ir lietošanā mājoklis ar vismaz astoņpadsmit kvadrātmetriem uz cilvēku. Un šis “ģēnijs” pievienojis tieši manu viltoto līgumu.
Tas vairs nebija tikai radinieku strīds vai sadzīviska nekaunība. Tā jau bija krāpšana, mēģinot iegūt izmaksas. Roku viņš bija pastiepis nevis manā kabatā, bet valsts naudā. Un ar budžeta līdzekļiem tiesībsargājošās iestādes parasti nejoko.
Līga apstiprināja: rīkojums par subsīdijas piešķiršanu Andrim jau bija parakstīts, un pirmajam maksājumam — aptuveni tūkstoš divsimt eiro — piektdien bija jānonāk viņa kontā.
— Nu ko, dārgie radiņi, — es nočukstēju, iznākot no departamenta ēkas slapjajā, asajā vējā. — Tagad spēlēsim pēc maniem noteikumiem.
Piektdienas vakarā es atslēdzu sava dzīvokļa durvis ar savu atslēgu. Šoreiz aizbīdnis nebija aizlikts. Viņi gaidīja ēdiena piegādi.
Man aiz muguras stāvēja trīs cilvēki: drūms iecirkņa kapteinis Bērziņš, migrācijas dienesta inspektore zilā formas tērpā un Mājokļu departamenta pārstāve ar smagu ādas mapi rokās.
No virtuves skanēja Ineses skaļie smiekli un trauku šķindoņa. Viņi svinēja. Uz galda mētājās picas kaste, blakus stāvēja pudele pussaldā dzēriena. Andris bija iekārtojies manā krēslā tā, it kā viss te piederētu viņam, un kājas bezkaunīgi uzmetis uz blakus krēsla.
— Ak, Ilzīte atnākusi! — Inese teatrāli sasita plaukstas, taču, pamanījusi formas tērpus, viņas seja acumirklī sastīva. No picas gabala izstiepusies siera stīga nokarājās kā netīrs pavediens.
— Pilsoni Andri Ozoliņ? — kapteinis Bērziņš spēra soli uz priekšu, ar savu augumu gandrīz aizsedzot virtuves ieeju. — Vecākais iecirkņa inspektors Bērziņš. Uzrādiet dokumentus.
— Kāda vispār ir problēma? — Andris mēģināja piecelties, bet ceļi viņam nodevīgi notrīcēja. — Mēs te esam deklarēti, viss ir likumīgi…
— Bijāt deklarēti, — viņu asi pārtrauca migrācijas dienesta inspektore, atverot savu mapi.