Priekšnamam ar jaunajām slēdzenēm, pie sienas sakrautajām kastēm un Ingai, kura stāvēja virtuves durvīs. Viņa sejas izteiksme tūlīt kļuva skāba.
— Nu tu gan esi kā tiesu izpildītāja.
— Nē, — Anna mierīgi atbildēja. — Es vienkārši vairs nepaļaujos uz taviem vārdiem.
Jānis atvēra pirmo kasti un sāka tajā rakāties.
— Kur ir mana pārnēsājamā tumbas kolonna?
— Uz balkona. Maisā pie sienas.
— Un zilā jaka?
— Apakšējā kastē.
— Planšete?
Anna paskatījās viņam tieši acīs.
— Planšeti pirku es darbam. Tu to reizēm lietoji, bet tā paliek šeit.
Jānis īsi iesmējās, tajā smieklā nebija nekā jautra.
— Protams. Visu sev esi atstājusi.
Anna no mapes izņēma čeku un garantijas dokumentu.
— Pirkums noformēts uz mana vārda, apmaksāts no mana konta, izmantots manos projektos. Ja vēlies strīdēties, dari to tiesā.
Edgars pagrieza galvu pret brāli.
— Jāni, pietiek. Savāc savas mantas un viss.
Jānis uz brīdi pietvīka, taču neko neatcirta. Bija skaidrs, ka viņš bija gaidījis citu ainu: haosu, kliegšanu, Annas asaras, iespēju pēc tam visiem stāstīt, ka viņa uzvedusies histēriski. Taču viņa viņam neko tādu nedeva. Viss bija sašķirots, parakstīts, pierakstīts un nofiksēts. Pat viņa dzēlīgās piezīmes krita tukšumā kā nevajadzīgas skaidas.
Kad kastes bija iznestas, Jānis vēl pakavējās pie durvīm.
— Tu tagad domā, ka esi uzvarējusi?
Anna paņēma no viņa veco stāvvietas caurlaidi, ko viņš nezin kāpēc bija paķēris kopā ar mašīnas atslēgām, un ielika to atvilktnē.
— Es nespēlēju. Es vienkārši aizvēru piekļuvi.
— Man?
— Sev.
Viņš ilgi skatījās uz viņu — nikni, apjucis un acīmredzami nesaprazdams. Tad pagriezās un izgāja. Edgars atvadoties īsi pamāja Annai un uzmanīgi aizvēra durvis.
Šķiršanās process ievilkās ilgāk, nekā Anna bija cerējusi. Jānis uz dzimtsarakstu nodaļu nebūtu aizgājis kaut vai tikai spītības pēc, tāpēc viņa netērēja spēkus pierunāšanai. Dokumenti nonāca tiesā. Sākumā Jānis solīja viņai “parādīt, kas ir īsta dzīve”, pēc tam pieprasīja personīgu tikšanos, vēlāk mēģināja caur māti izspiest līdzjūtību. Anna atbildēja tikai par lietu un tikai rakstiski. Līga pāris reižu parādījās pie mājas, taču tālāk par soliņu pie ieejas nekas nenotika: Anna negāja uz sarunām, no kurām jau pa gabalu nāca apsūdzību smaka.
Vasara ritēja karsta, putekļaina, ar īsiem negaisiem vakaros. Dzīvoklī pēkšņi bija kļuvis savādi plaši. Ne tāpēc, ka Jāņa mantas būtu aizņēmušas daudz vietas. Drīzāk tāpēc, ka viņa garastāvoklis agrāk gulēja visur. Priekšnamā, kur viņš vienmēr nometa apavus. Virtuvē, kur spēja kritizēt vakariņas, pats nepieliekot ne pirkstu. Viesistabā, kur stundām runāja par lieliem plāniem un jau pēc brīža prasīja Annai apmaksāt kādu kārtējo “ļoti vajadzīgo sīkumu”. Tagad tas troksnis bija pazudis.
Anna nepārvērta atbrīvošanos par svētkiem. Viņa vienkārši dzīvoja tālāk. Strādāja, satikās ar draudzeni, nopirka jaunus dvieļus, izmeta Jāņa ieplīsušo krūzi, kuru nezin kāpēc bija pacietusi trīs gadus, un pasūtīja moskītu tīklu logam. Tieši šādi sīkumi viņai atdeva saimnieces sajūtu pār pašas dzīvi daudz spēcīgāk nekā skaļi paziņojumi.
Augustā viņa nejauši sastapa Arti — to pašu draugu, kurš agrāk smējās par Jāņa jokiem. Viņš apstādināja Annu pie lielveikala ieejas.
— Anna, sveika. Vari veltīt minūti?
Viņa palūkojās uz viņu bez saspringuma.
— Ja runa ir par Jāni, tad nē.
— Ne gluži. Es gribēju atvainoties.
Anna to nebija gaidījusi. Artis izskatījās samulsis, un šoreiz tas nešķita tēlots.
— Par ko tieši?
Viņš ar plaukstu paberzēja pakausi.
— Par to, ka smējos. Ne vienmēr, bet bija reizes. Man toreiz likās — ja visi sēž pie viena galda, tad tie ir tikai tādi bakstieni, jociņi. Bet pēc tam mājās padomāju: ja kāds tā pateiktu manai māsai, es viņam, iespējams, iedotu pa seju. Bet tur es sēdēju un smaidīju.
— Labi, ka saprati.
— Viņš tagad visiem stāsta, ka tu viņu esi iznīcinājusi.
— Es viņam nepieskāros. Viņš pats iznāca gaismā.
Artis šķībi pasmaidīja.
— Skarbi.
— Precīzi.
Viņi izšķīrās bez liekām frāzēm. Annai nebija vajadzīga visu klātesošo grēksūdze. Tomēr bija svarīgi ieraudzīt, ka tās vakara klusēšana nav palikusi bez pēdām.
Tiesa viņus izšķīra rudenī, taču Annai viss patiesībā bija beidzies jau tajā vasaras vakarā, kad Jānis nometa atslēgas uz skapīša. Tiesas lēmums bija tikai formalitāte — zīmogs zem tā, ko viņa sevī bija izlēmusi daudz agrāk.
Dažas dienas pēc sēdes Jānis atsūtīja pēdējo garo ziņu. Tur bija viss vienkopus: aizvainojums, pārmetumi, atmiņas par labo, mēģinājums izspiest žēlumu un teikums, ka “tādu aukstu kā tevi neviens neizturēs”. Anna izlasīja līdz galam. Ne tāpēc, ka gribētu sevi mocīt, bet lai pārliecinātos: cilvēks tā arī neko nav sapratis.
Viņa atbildēja īsi: “Es vairs nepieņemu apvainojumus kā sarunas veidu. Neraksti man.”
Pēc tam viņa viņu nobloķēja.
Tajā pašā vakarā Anna uzaicināja Ingu ciemos. Viņas sēdēja virtuvē, ēda arbūzu, smējās par kaut kādām muļķībām un klausījās, kā aiz loga pēc ilgā karstuma beidzot līst lietus. Pēkšņi Inga sacīja:
— Zini, toreiz es par tevi tiešām nobijos. Man likās, ka viņš sāks ārdīties.
— Es arī biju apsvērusi tādu iespēju.
— Un ko tu darītu?
— Izsauktu policiju. Ja vajadzētu, aizietu pie kaimiņienes kāpņu telpā. Bet es viņam neatdotu ne dzīvokli, ne tiesības noteikt, kā ar mani drīkst runāt.
Inga lēni pakratīja galvu.
— Tu esi no tērauda.
Anna paskatījās uz arbūza gabalu šķīvī un pasmaidīja.
— Nē. Es vienkārši pārāk ilgi biju pieklājīga. Bet daudzi pieklājību sajauc ar atļauju uzsēsties uz kakla.
Kad Inga bija aizgājusi, Anna izgāja uz balkona. Lietus bija atdzesējis vakaru, gaiss kļuva dzidrs, un vasaras pilsēta spīdēja ugunīs. Viņa nodomāja, ka vienā ziņā Jānim tomēr bijusi taisnība: pēc tā vakara viņa patiešām bija kļuvusi vēsāka. Tikai ne sliktā nozīmē. Vienkārši viņas iekšienē vairs nedega bezjēdzīgais ugunskurs, uz kura viņa gadiem bija sildījusi svešu pašapziņu.
Viņa vairs negrasījās būt ērta sieviete, kura klusē viesu, laulības, pieklājības un cita cilvēka garastāvokļa dēļ.
Tagad viņa pati bija savas mājas, savas naudas, sava laika un savas balss saimniece.
Jānis bija gribējis viņu izsmiet draugu priekšā.
Beigās viņš pats kļuva par piemēru tam, cik ātri vīrietis zaudē varu, kad sieviete pārstāj apmaksāt viņa nekaunību ar savu klusēšanu.