Pēc tam viņa iemūžināja arī atslēgu saišķi uz kumodes. Ne jau tāpēc, ka baidītos kaut ko piemirst. Vienkārši Anna sen bija iemācījusies: fakti ir jāfiksē. Jānis pārāk bieži vēlāk pārstāstīja notikumus tā, kā viņam bija izdevīgāk. Šovakar viņš bija viņu pazemojis viesu priekšā, atteicies aiziet, nometis atslēgas un savācis mantas. Vismaz viņai pašai bija jāpaliek skaidrai notikušā secībai.
Telefons sāka vibrēt gandrīz uzreiz. Zvanīja Jānis.
Anna neatbildēja.
Pēc brīža pienāca ziņa: “Tu to nožēlosi.”
Tad nākamā: “Rīt normāli parunāsim.”
Un vēl viena: “Es esmu pie Jura. Viņš arī domā, ka tu pāršāvi pār strīpu.”
Anna uztaisīja ekrānuzņēmumu un nolika telefonu malā. Pēc minūtes uzrakstīja Inga: “Viņš nav pie mums. Juris viņam pateica, lai brauc pie brāļa. Kā tu?”
Pirmo reizi pa visu vakaru Anna viegli pasmaidīja.
“Normāli. Paldies.”
Ingas atbilde atnāca gandrīz tūlīt: “Tu šodien izdarīji pareizi.”
Anna apgrieza telefonu ar ekrānu uz leju un beidzot sāka novākt galdu. Šķīvjus viņa nesa uz virtuvi mierīgi, bez steigas. Dakšiņas un nažus lika izlietnē kārtīgi, gandrīz mehāniski. Katrs aiznestais trauks it kā atdeva viņai atpakaļ nelielu gabaliņu no pašas mājām.
Naktī Jānis zvanīja vēl septiņas reizes. Pēc tam sāka zvanīt viņa māte, Līga. Anna necēla klausuli. Uz rīta pusi pienāca gara īsziņa par to, ka sievai jābūt gudrākai, ka Jānis ir straujš, bet sirdī labs, un ka vienas frāzes dēļ ģimeni nedrīkstot graut. Anna to izlasīja un līdz rītam nobloķēja numuru. Ne uz visiem laikiem. Tikai tāpēc, lai varētu aizmigt.
No rīta viņa pamodās agri, lai gan gulēt bija aizgājusi vēlu. Saule jau spiedās logā, virtuvē gaiss bija sakarsis. Anna noskaloja seju ar aukstu ūdeni, savāca matus, uzvilka vienkāršu T kreklu un piezvanīja atslēdzniekam. Bez paziņojumiem, bez izrādēm, bez sarunām ar kaimiņiem. Meistars ieradās pēc stundas, ātri nomainīja slēdzenes un iedeva jauno atslēgu komplektu. Anna pārbaudīja katru atslēgu, samaksāja par darbu un ielika saišķi somā.
Tad viņa atvēra klēpjdatoru un uzrakstīja juristam. Īsi, lietišķi, bez emocijām: vīrs ir aizgājis no dzīvokļa, kas pieder viņai, bērnu nav, piekrišanu laulības šķiršanai viņš, visticamāk, nedos, tāpēc jāgatavo dokumenti tiesai. Vēstulei viņa pievienoja mantu sarakstu, dzīvokļa dokumentus un pierakstus par pēdējiem notikumiem.
Ap vienpadsmitiem Jānis parādījās aiz durvīm.
Vispirms viņš piezvanīja. Tad pieklauvēja. Pēc tam atkal spieda zvana pogu, šoreiz ilgi un uzstājīgi.
— Anna, ver vaļā! — no kāpņu telpas atskanēja viņa balss. — Beidz taisīt cirku!
Viņa piegāja pie durvīm, bet neatvēra.
— Runā caur durvīm.
— Tu nomainīji slēdzenes?
— Jā.
— Tu esi galīgi jukusi?
— Tu atnāci pēc mantām?
— Es atnācu mājās!
— Šis ir mans dzīvoklis. Vakar tu paņēmi nepieciešamāko un aizgāji. Pārējās mantas saņemsi, kad vienosimies par laiku. Es pieaicināšu liecinieku, lai pēc tam nebūtu nekādu pārpratumu.
Aiz durvīm atskanēja plaukstas sitiens pret sienu.
— Es teicu — atver!
Anna paņēma telefonu un skaļi, skaidri pateica:
— Ja turpināsi dauzīties un kliegt, es izsaukšu policiju.
Kāpņu telpā kļuva klusāk. Jānis ļoti labi saprata: tagad viņa vairs nebiedē. Viņa brīdina.
— Tu domā, tiesa tev palīdzēs? — viņš nikni nošņāca. — Man arī ir tiesības.
— Uz šķiršanos — jā. Uz manu mantoto dzīvokli — nē.
— Es te dzīvoju!
— Tāpēc, ka es to atļāvu.
Viņš uz brīdi apklusa. Kad Jānis ierunājās atkal, balss jau bija citāda — zemāka, mīkstāka.
— Anna. Nu atver. Nevajag šitā. Es norāvos. Draugi, alkohols, karstums. Pateicu muļķību. Tu taču zini, es tā nedomāju.
Anna uz sekundi aizvēra acis. Lūk, arī pirmais solis atpakaļ. Tik paredzams, ka pat garlaicīgs.
— Jāni, tu vienkārši nepaklupi. Tu gadiem ilgi trenēji šādu attieksmi pret mani. Vakar tu tikai pateici to pārāk skaļi.
— Es atvainošos.
— Par vēlu.
— Nu ko tu atkal maļ vienu un to pašu? Vienas frāzes dēļ?
Anna strauji pavēra durvis ķēdītē. Jānis stāvēja pretī saburzīts, nikns, ar apsārtušām acīm. Viņam rokās nebija ne ziedu, ne somas, ne dokumentu. Tikai telefons. Tātad viņš nebija nācis izlīgt. Viņš bija atnācis pārbaudīt, cik tālu viņa patiešām ir gatava iet.
— Ne vienas frāzes dēļ, — Anna sacīja. — Tāpēc, ka tu pārstāji redzēt manī cilvēku. Tāpēc, ka dzīvoji uz mana rēķina un tēloji saimnieku. Tāpēc, ka draugu priekšā nolēmi nopirkt sev smieklus ar manu pazemošanu. Un arī tāpēc, ka pat tagad tevi uztrauc nevis tas, ko tu izdarīji, bet gan tas, ka es uzdrošinājos atbildēt.
Jānis sakoda žokli.
— Tu to nožēlosi.
— Tu jau atkārtojies.
Viņa aizvēra durvis.
Pēc tam sākās kara otrā daļa — ne skaļa, bet nepatīkami lipīga. Jānis rakstīja kopīgajiem paziņām, ka Anna esot viņu izmetusi “uz ielas”. Stāstīja, ka viņa jau sen meklējusi ieganstu. Piesardzīgi deva mājienus, it kā viņai būtu uzradies kāds cits. Daži cilvēki viņai uzrakstīja, uzmanīgi un neērti. Anna nevienam nesāka taisnoties. Viņa sūtīja vienu un to pašu atbildi: “Jānis mani apvainoja viesu klātbūtnē, pēc būtības neatvainojās, dzīvoklis pieder man. Pārējo es neapspriedīšu.”
Juris piezvanīja pats.
— Anna, viņš mani jau ir novedis. Saka, ka tu visu sagrozīji.
— Tu biji klāt.
— Biju. Tāpēc arī zvanu. Ja vajadzēs liecinieku, es pateikšu, kā viss notika.
— Ja vajadzēs, es palūgšu. Paldies.
— Viņš vienmēr tā jokoja, ja? Ne tikai vakar?
Anna paskatījās pa logu. Pagalmā sētnieks ar šļūteni laistīja puķu dobi, un ūdens sausajā zemē veidoja tumšus plankumus.
— Jā.
Juris smagi nopūtās.
— Arī mēs nebijām labāki. Reizēm smējāmies līdzi. Bija neērti, bet klusējām.
— Nākamreiz, kad redzēsiet ko tādu, neklusējiet.
Pēc nedēļas Jānis ieradās pakaļ mantām. Anna bija sagatavojusies: uzaicinājusi Ingu, jau iepriekš salikusi viņa drēbes kastēs, sīko tehniku nolikusi atsevišķi un sastādījusi sarakstu. Durvis viņa atvēra tikai pēc tam, kad telefonā ieslēdza ierakstu un nolika aparātu uz plaukta priekšnamā.
Jānis ienāca kopā ar brāli Edgaru. Edgars izskatījās neapmierināts, tomēr turējās savaldīgi. Acīmredzot viņam jau bija apnicis būt par bezmaksas noliktavu cita cilvēka laulības drupām.
— Mantas ir šeit, — Anna sacīja. — Pārbaudiet pēc saraksta.
Jānis paguva pārlaist skatienu apkārt.