Viņa labi saprata: ar cilvēku, kurš pieradis dzīvot uz svešu rēķina un vienlaikus tēlot saimnieku, nedrīkst rīkoties dusmu uzplūdā.
Jau pavasarī Anna bija aizgājusi pie jurista uz konsultāciju. Ne tāpēc, lai vēlāk vicinātos ar skaļiem draudiem, bet lai skaidri zinātu, kas viņai pienākas pēc likuma un kas ir tikai ģimenē izdomātas pasakas. Bērnu viņiem nebija. Dzīvoklis piederēja Annai. Kopīgi iegūtās mantas, par kurām būtu vērts cīnīties, gandrīz vairs nebija palikušas: Jānis jau iepriekš bija pārdevis savu tehniku un dārgākās lietas, katru reizi to pasniedzot kā “pagaidu grūtības”. Auto Anna bija nopirkusi vēl pirms laulībām, un tas bija reģistrēts uz viņas vārda. Ja Jānis atteiktos šķirties mierīgi, viss tiktu kārtots tiesā. Anna šim variantam bija gatava.
— Tu esi slima, — viņš izgrūda caur sakostiem zobiem.
— Tu atkal mēģini mani aizvainot, jo tev nav neviena normāla argumenta.
Viņš paspēra soli tuvāk. Anna neatkāpās ne par centimetru. Viņa tikai paņēma no galda telefonu un nolika sev blakus ar ekrānu uz augšu.
— Jāni, nedari muļķības. Šajā dzīvoklī viss ir dzirdams. Kaimiņi ir mājās. Un, ja tu sāksi lauzt mēbeles vai raustīt mani aiz rokām, es ar tevi neko neskaidrošu bez lieciniekiem.
Viņš sastinga. Skatiens nemierīgi pārslīdēja pāri istabai: mape, telefons, aizvērtās durvis, klusums pēc aizgājušajiem viesiem. Pirmo reizi viss nenotika pēc ierastā scenārija, kurā viņš spieda virsū, bet Anna nogludināja asumus.
— Tu mani nodevi, — viņš teica.
Anna pat nepamirkšķināja.
— Nē. Es vienkārši pārtraucu tevi uzturēt — gan morāli, gan sadzīviski.
— Es esmu tavs vīrs.
— Pagaidām jā. Bet ne mans īpašnieks.
Viņš atkal iegrima krēslā. Šoreiz vairs ne izlaidīgi un pašapmierināti, bet smagi, ar sejā iecirstu naidu.
— Un ko tu iedomājies? Ka es tagad paņemšu somu un aiziešu?
— Es domāju, ka vispirms tu mēģināsi izspiest žēlumu. Pēc tam pāriesi pie draudiem. Tad pateiksi, ka rīt visu mierīgi pārrunāsim. Un, ja es piekritīšu, no rīta tu uzvedīsies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tāpēc — nē. Tu aizej šodien.
Jānis paskatījās uz viņu ar īstu izbrīnu. Ne jau tāpēc, ka šos vārdus dzirdētu pirmo reizi. Viņš pēkšņi saprata ko citu: Anna šo sarunu jau bija izgājusi bez viņa. Iepriekš. Savā prātā. Pa punktiem.
— Es nekur neiešu, — viņš noteica.
Anna pamāja, it kā tieši šādu atbildi arī būtu gaidījusi.
— Tad es zvanu policijai un saku, ka manā dzīvoklī cilvēks atsakās aiziet, uzvedas agresīvi un es baidos no konflikta.
— Tu neuzdrošināsies.
Viņa pieskārās ekrānam.
Jānis uzlēca kājās.
— Pagaidi!
— Izvēlies ātrāk.
Viņa seja savilkās neglītā grimasē. Viņš vēl gribēja noturēt uzvarētāja masku, taču iespēju bija palicis maz. Sākt kautiņu brīdī, kad viņa varēja izsaukt policiju, viņš neriskēja. Aiziet pašam nozīmētu atzīt sakāvi. Jānis mētājās starp veco bezkaunību un pēkšņi uzradušos bailēm.
— Tad ļauj vismaz mantas savākt, — viņš nīgri izmeta.
— Savāc.
Anna aizgāja viņam līdzi līdz guļamistabai, tomēr iekšā negāja. Viņa palika durvju ailē. Jānis ar rāvienu atvēra skapi un sāka mest sporta somā T kreklus. Pāris reižu viņš tīšām nometa drēbes uz grīdas un uzmeta viņai skatienu, gaidot reakciju. Anna klusēja. Tad viņš atvilka kumodes atvilktni.
— Kur ir mani dokumenti?
— Zilajā mapē, otrajā plauktā. Es tiem neesmu pieskārusies.
Viņš atrada mapi un iegrūda to somā. Pēc mirkļa pagriezās.
— Naudu iedosi?
Anna uzlūkoja viņu tā, ka viņš pats saprata, cik nožēlojami šis jautājums izklausījās pēc visa, ko viņš tikko bija pateicis.
— Nē.
— Tātad tu mani izmet bez centa kabatā?
— Tu esi pieaudzis vīrietis, kurš draugu priekšā nosauca sievu par stulbu aitu. Pierādi sev, ka no viņas neesi atkarīgs.
Viņa lūpas noraustījās, taču viņš savaldījās. No skapīša tika izvilkts lādētājs, skuveklis, pāris zeķu, pase. Tad viņa roka pastiepās pēc pulksteņu kastes.
— Šie ir mani.
— Pulksteņus tev uzdāvināju es. Ņem. Man tie nav vajadzīgi.
Viņš acīmredzami gaidīja strīdu. Gribēja aizķerties kaut aiz kā, izvilkt no viņas dusmas, likt viņai iesaistīties vēl vienā sīkā karā. Taču Anna negrasījās cīnīties par lietām, kurām vairs nebija nozīmes. Viņas aprēķins bija vienkāršs: pēc iespējas ātrāk dabūt Jāni ārā no dzīvokļa, nevis noslīkt sīkos, nogurdinošos skandālos.
Pēc divdesmit minūtēm soma bija piebāzta līdz malām. Jānis izgāja priekšnamā, uzvilka apavus un apstājās pie durvīm.
— Atslēgas, — Anna mierīgi pateica.
Viņš šķībi pasmīnēja.
— Sapņo vien.
Anna atkal paņēma telefonu.
— Jāni.
— Nu ņem savas atslēgas, aizrijies.
Viņš izrāva saišķi no kabatas un aizsvieda uz skapīša. Anna to nepacēla uzreiz. Vispirms viņa pārbaudīja: augšējās slēdzenes atslēga, apakšējās slēdzenes atslēga, pastkastītes atslēga. Viss bija vietā.
— Rīt izsaukšu meistaru un nomainīšu slēdzenes, — viņa sacīja. — Ne tāpēc, ka man būtu vajadzīga kāda atļauja. Tāpēc, ka nezinu, vai tu neesi izgatavojis kopijas.
— Tu mani jau par zagli uzskati?
— Es tevi uzskatu par cilvēku, kurš pēc sievas publiskas pazemošanas paprasīja viņai naudu ceļam. Tāpēc uzticēšanās ir beigusies.
Jānis strauji atvēra durvis.
— Tu vēl pati rāpus līdīsi atpakaļ. Paskatīsimies, cik ilgi tu bez manis izvilksi.
Anna paskatījās viņam acīs bez steigas un bez bailēm.
— Jāni, pēdējos gados mēs pārbaudījām tieši pretējo.
Viņš iztraucās kāpņu telpā. Durvis aiz viņa aizvērās. Anna pagrieza slēdzeni, pielika plaukstu pie vēsās durvju virsmas un dažas sekundes vienkārši stāvēja. Viņa nedrebēja, neraudāja, neskrēja pa dzīvokli no viena stūra uz otru. Tikai tagad ķermenis sāka panākt notikušo: pirksti kļuva smagi, plecos it kā ielija svins, mutē parādījās sausa, metāliska piegarša. Viņa aizgāja uz virtuvi, ielēja sev ūdeni un dzēra to maziem malkiem.
Pēc tam Anna plašāk atvēra logu. Dzīvoklī ieplūda vasaras gaiss — kopā ar automašīnu troksni, sakarsuša asfalta smaržu un tālu suņa rejām.
Viņa pārlaida skatienu viesistabai. Uz galda vēl stāvēja šķīvji, glāzes, sagriezti dārzeņi, neskarts vīnogu ķekars un salvetes. Pirms stundas tas viss bija ģimeniska vakara dekorācija. Tagad istaba izskatījās pēc vietas, kur beidzot bija noslēgusies pārāk ilgi vilkta kļūda.
Anna nesteidzās kārtot. Vispirms viņa nofotografēja galdu un mapi ar dokumentiem.