— Tu mani draugu priekšā nosauci par stulbu aitu? Varbūt atgādināt, par kura naudu mēs pēdējos gadus vispār dzīvojam? — Anna pajautāja mierīgi, bez paceltas balss.
Viesistabā vienā mirklī iestājās klusums. Vēl pirms pāris minūtēm vakars šķita gluži parasts: plaši atvērts logs, no pagalma nākošas balsis, uz galda šķīvji ar uzkodām, draugu smiekli un klusa mūzika no mazās tumbas. Jānis bija iekārtojies galda galā, izlaidies krēslā tā, it kā tieši viņš būtu šī dzīvokļa, šī vakara un arī Annas pacietības saimnieks.
Pirms brīža viņš skaļi pajokoja, ka Anna atkal “neko nesaprot”, bet tad, sajutis pārējo uzmanību, aizgāja vēl tālāk un nosauca viņu par stulbu aitu. To viņš pateica ar pašapmierinātu smīnu, acīmredzot gaidot ierasto reakciju. Agrāk kāds tiešām neveikli iesmējās. Kāds novērsa skatienu. Kāds izlikās, ka nav dzirdējis.
Taču šoreiz nesmējās neviens.
Anna nepielēca kājās, nesāka kliegt un necirta durvis. Viņa tikai nolika dakšiņu blakus šķīvim, noslaucīja pirkstus salvetē un paskatījās uz vīru tik rāmi, ka smaids no viņa sejas sāka pazust pats no sevis.
— Ann, nu ko tu tagad? — Jānis mēģināja vēlreiz pasmīnēt. — Mēs taču tikai jokojam.
— Nē, Jāni. Joko tu. Bet kauns kaut kā ir visiem pārējiem.
Viņa draugs Juris nolaida acis uz savu šķīvi. Jura sieva Inga saspringa un uzlika plaukstu uz galda malas. Viņai šīs pasēdēšanas jau sen nepatika tieši Jāņa dēļ. Katrā tikšanās reizē viņš atrada brīdi, kad Anna pasniedza ēdienu, lēja viesiem dzērienus vai kaut ko nesa no virtuves, un iemeta viņas virzienā kādu dzēlīgu piezīmi. Sākumā par aizmāršību. Pēc tam par vecumu. Tad par to, ka viņa esot “pārāk nopietna”. Tagad viņš bija nonācis līdz atklātam apvainojumam.
— Beidz taču, — Jānis atmeta ar roku. — Visi saprata, ka es neko ļaunu nedomāju.
— Es arī sapratu, — Anna sacīja. — Tu to nedari ļaunuma dēļ. Tu to dari ieraduma pēc.
Viņš sarauca pieri.
— Kāda vēl ieraduma?
— Pazemot mani cilvēku priekšā un pēc tam gaidīt, ka es pasmaidīšu, lai tev būtu ērti.
Istabā kļuva tik kluss, ka no atvērtā loga skaidri varēja sadzirdēt pusaudžu smieklus pagalmā. Anna sēdēja taisnu muguru, vieglā vasaras kleitā, matus saņēmusi astē. Viņas sejā nebija ne apjukuma, ne asaru, ne aizvainotas grimases. Drīzāk uzmanība. It kā viņa beidzot būtu saņēmusi apstiprinājumu tam, ko jau sen bija sevī izrēķinājusi.
Jānis vēl nesaprata, ka vakars vairs nav viņa rokās.
— Tu nolēmi sarīkot izrādi viesu priekšā? — viņš jautāja klusākā balsī.
— Nē. Izrādi sarīkoji tu. Es tikai pārstāju tēlot mēbeli.
Jurim noraustījās vaigs. Viņš paņēma glāzi, bet tā arī nepiedzēra. Inga paskatījās uz Annu gandrīz ar apbrīnu. Trešais viesis, Artis, kurš parasti visskaļāk smējās par Jāņa jokiem, tagad tik cītīgi pētīja galdauta malu, it kā tajā būtu paslēpta dārgumu karte.
Anna lēnām pagriezās pret viesiem.
— Draugi, vakars ir beidzies. Ne jūsu dēļ. Es vienkārši vairs negribu apkalpot galdu, pie kura mani apvaino.
Inga uzreiz piecēlās.
— Ann, es tev palīdzēšu novākt?
— Nevajag. Es pati izlemšu, ko ar to visu darīt.
Tas izskanēja tik stingri, ka Inga vairs neiebilda. Viesi sāka neveikli vākt savas mantas. Jānis strauji iztaisnojās krēslā.
— Sēdiet! — viņš uzmeta. — Neviens nekur neies. Viņa tūlīt nomierināsies.
Anna pārcēla skatienu uz vīru.
— Viņi ies prom. Un pēc tam aiziesi tu.
Šie vārdi smagi un precīzi nogūlās pār istabu. Jānis samirkšķināja acis, it kā uzreiz nebūtu uztvēris dzirdēto.
— Ko?
— Tu ļoti labi dzirdēji.
— No mana dzīvokļa? — viņš nervozi iesmējās. — Tu gadījumā neko nejauc?
Anna piecēlās. Viņa piegāja pie kumodes, atvēra augšējo atvilktni un izņēma caurspīdīgu mapi. Viņa to nemetās mest uz galda, nevicināja viņam gar degunu. Vienkārši nolika sev priekšā.
— Dzīvoklis ir mans. Es to mantoju no vecmāmiņas. Mantojums tika noformēts vēl pirms mūsu laulības. Dokumenti ir šeit. Tu to zini, tikai tev patīk izlikties, ka esi aizmirsis.
Pirmais piecēlās Juris.
— Jāni, mēs brauksim.
— Sēdi, — Jānis uzrūca.
Juris pirmo reizi paskatījās uz viņu bez smaida.
— Man tu nepavēlēsi. Un manu sievu arī neaiztiec.
Jānis kļuva tumši sarkans. Bija redzams, ka viņš gribētu atbildēt rupji, tomēr pēkšņi liecinieku skaits sāka viņam traucēt. Viesi ātri savāca mantas. Atvadoties Inga saspieda Annas roku un klusi noteica:
— Piezvani, ja kaut kas notiek.
— Piezvanīšu, — Anna atbildēja.
Kad aiz pēdējā viesa aizvērās durvis, Jānis strauji pagriezās pret sievu.
— Tu esi pavisam sajukusi? Mani visu priekšā pazemoji!
— Ar to tu lieliski tiki galā pats.
— Kas tu vispār esi, lai mani dzītu ārā?
Anna no mapes izņēma vēl vienu lapu un uzlika to virs dokumentiem.
— Cilvēks, kurš pirms trim mēnešiem saprata, ka tu nemeklē darbu, bet meklē ērtu dīvānu. Cilvēks, kurš jau maijā pārstāja maksāt par tavām kaprīzēm. Cilvēks, kurš šovakar galīgi pārliecinājās, ka sarunām ar tevi nav nekādas jēgas.
Jānis sastindzis skatījās uz viņu. Viņa sejā uz mirkli pazibēja nevis dusmas, bet ātrs aprēķins. Anna to pamanīja. Viņš vienmēr tā darīja, kad mēģināja saprast, uz kuru vietu var uzspiest.
— Tu taču neizmetīsi vīru naktī uz ielas, — viņš ierunājās jau maigāk. — Ir vasara, karstums, visiem nervi uzvilkti. Sastrīdējāmies, un pietiek.
— Es tevi nemetīšu uz ielas. Tev ir māte. Ir brālis. Ir tava tēva vasarnīca. Ir draugi, kuriem tu tikko demonstrēji, cik esi jautrs un asprātīgs. Izvēlies.
— Un manas mantas?
— Pašu nepieciešamāko savāksi tagad. Pārējo paņemsi citā dienā, kad būsim vienojušies. Liecinieku klātbūtnē.
Jānis pēkšņi iesmējās.
— Tu tam gatavojies?
— Jā.
Šis īsais vārds izsita no viņa uzspēlēto pārliecību daudz spēcīgāk nekā jebkurš kliedziens.
Anna patiešām bija gatavojusies. Ne jau skandālam, bet brīdim, kad Jānis beidzot pilnībā pārkāps robežu. Viņa nebija cietusi tāpēc, ka būtu vāja. Viņa vēroja. Skaitīja izdevumus, aizlāpīja kopīgās sadzīves plaisas, atslēdza viņa piekļuvi savām kartēm, komunālo maksājumu apmaksu pārvirzīja uz atsevišķiem rekvizītiem, nomainīja paroles un svarīgos dokumentus glabāja tur, kur viņš tiem vairs nevarēja piekļūt.