Raupjas. Uz kreisās plaukstas locītavas vēl bija redzama apdeguma strīpa — no vakardienas, kad vilku ārā pīrāgu no cepeškrāsns. Divpadsmit gadi. Deviņdesmit sešas lielās sēdēšanas pie galda. Pa četrpadsmit stundām katrai. Tūkstoš trīs simti četrdesmit četras stundas. Piecdesmit sešas pilnas diennaktis no savas dzīves es biju atstājusi šajā virtuvē viņa ciemiņu dēļ.
Un pa visiem šiem gadiem — neviena šķīvja, ko viņš būtu nomazgājis.
Mani pirksti savilkās dūrē. Iekšā kaut kas sakustējās. Nevis pārplīsa, nevis eksplodēja, bet tieši pabīdījās no vietas — kā aizbīdnis, kuru beidzot kāds atbīda vaļā.
Es izslēdzu plīti. Noņēmu priekšautu. Salocīju to rūpīgi, bez steigas, un noliku uz galda blakus līdz galam nesagrieztajam citronam.
Tad iegāju istabā.
Pie garā galda sēdēja trīsdesmit cilvēki. Andris — pašā galda galā. Inese — viņam pa labi, sarkanā kleitā, ar šampanieša glāzi rokā. Juris košļāja pīrādziņu. Kāda sieva pie eglītes laboja spīdīgo virteni.
— Andri, — es sacīju.
Viņš pagriezās pret mani. Smaids vēl nebija paguvis pazust no sejas.
— Tu viņus aicināji. Tad tu arī apkalpo.
Istabā iestājās klusums. Trīsdesmit acu pāri pievērsās man. Juris pārstāja košļāt.
— Siltais ēdiens ir uz plīts, — es turpināju. — Pīle stāv cepeškrāsnī, kartupeļi — katlā. Šķīvji augšējā skapītī. Trauku sūklis zem izlietnes. Lai gan tu droši vien nemaz nezini, kur tas atrodas. Divpadsmit gadu laikā tev nav bijis iemesla to meklēt.
— Anna, — Andris piecēlās. — Kas tev notiek? Cilvēku priekšā?
— Cilvēku priekšā tev par mani kauns nav, — es atbildēju. — Kad es staipu šķīvjus, tad nav. Kad es no sešiem rītā stāvu priekšautā pie plīts, arī nav. Kad Inese manā mājā pamāca mani par ēdienu, ko pati esmu gatavojusi, tad arī tev viss šķiet kārtībā.
Inese pavēra muti. Tad aizvēra. Pēc mirkļa mēģināja vēlreiz:
— Anna, nu tu taču…
— Es taču kas? — es pagriezos pret viņu. — Sieva? Jā. Sieva. Nevis pavāre trīsdesmit cilvēkiem. Ne trauku mazgātāja. Ne viesmīle.
Es pārlaidu skatienu galdam. Netīri šķīvji, saburzītas salvetes, vīna traipi uz galdauta, kuru biju gludinājusi tikai pirms trim stundām.
— Laimīgu nākamo gadu, — es noteicu.
Un aizgāju.
Uzkāpu guļamistabā, aizvēru durvis un apgūlos uz gultas tāpat — tajā pašā jakā, kas vēl smaržoja pēc zivīm. Lejā kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad kaut kas sāka grabēt: kāds pārbīdīja šķīvjus. Pēc tam virtuvē iešņācās ūdens.
Es gulēju un klausījos. Sirds sita mierīgi. Rokas vairs nedrebēja.
Pēc apmēram pusstundas Andris uznāca augšā. Viņš atvēra durvis un palika stāvam uz sliekšņa.
— Es nomazgāju šķīvjus, — viņš sacīja. — Četrus.
Četrus. No simt divdesmit.
— Pārējie simt sešpadsmit vēl gaida, — es atbildēju, pat nepagriezusies.
Viņš kādu brīdi stāvēja. Tad nokāpa atpakaļ lejā. Drīz vien atkal sāka tecēt ūdens.
Tajā naktī Andris pirmo reizi mūžā nomazgāja šķīvi. Un pēc tam vēl vienu. Un trešo. Arī viesi pamazām sāka palīdzēt — viens vāca traukus, cits slaucīja galdu. Juris iznesa atkritumu maisu. Par Inesi vēlāk teica, ka viņa visu atlikušo vakaru nosēdējusi istabā un klusējusi.
Es gulēju augšstāvā un skatījos griestos. Jaunais gads sākās bez manis. Pulkstenis sita pusnakti — es dzirdēju televizoru lejā. Neviens neatnāca mani pasaukt.
Aizmigu pusvienos. Mierīgi. Pirmo reizi divpadsmit Jaungada naktīs — bez slapjām rokām, bez sāpošas muguras un bez sajūtas, ka vēl kaut kas nav paspēts.
Pagāja mēnesis. Andris vairs nevienu neaicina. Nav ne pēkšņu zvanu, ne frāžu par to, ka “puiši ieskries uz brītiņu”. Viņš klusē. Smagi, aizvainoti. Vakariņu laikā skatās savā šķīvī. Savā šķīvī, kuru tagad reizēm nomazgā pats. Ne vienmēr, bet gadās.
Inese zvana reizi nedēļā. Ne man — viņam. Es dzirdu tikai atsevišķas frāzes: “viņa tevi pazemoja”, “visu priekšā”, “normālas sievas tā nerīkojas”. Andris klausās, māj ar galvu, tad noliek klausuli un atkal iegrimst klusumā.
Juris, sastapts pagalmā, sākumā novērsa acis. Tomēr pēc brīža nomurmināja:
— Varbūt nevajadzēja tik asi. Bet es tevi saprotu.
Es guļu mierīgi. Rokas sadzijušas, apdeguma pēda uz plaukstas locītavas pazudusi. Priekšauts karājas uz āķa — tīrs un izgludināts. Šī mēneša laikā es to neesmu uzvilkusi ne reizi.
Vai es toreiz, trīsdesmit viesu priekšā, pārkāpu robežu? Vai tomēr īstā pārmērība bija tie divpadsmit gadi, kuros es klusēju?