Pēc otrā tosta Inese paņēma karoti siļķes kažokā, nogaršoja un tā, lai dzirdētu viss galds, paziņoja:
— Anna, te tev par sāļu sanācis. Laikam bietes. Vai arī siļķi neesi kārtīgi izmērcējusi.
Pie galda pēkšņi apklusa visi divdesmit pieci cilvēki. Kāds sāka skatīties savā šķīvī, kāds neveikli pakustināja dakšiņu. Es sajutu, kā man sakarst ausis.
— Gatavo pati, — es teicu. — Virtuve ir brīva.
Inese samulsa, it kā nebūtu gaidījusi, ka es vispār atbildēšu.
— Es taču pajokoju, — viņa noteica. — Ko tu uzreiz tā?
— Tas nav “uzreiz”, — es atbildēju. — Es trīs dienas gatavoju ēdienu divdesmit pieciem cilvēkiem. Par velti. Tavai jubilejai. Savās mājās.
Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā kāds noliek glāzi uz galda. Andris lēnām nolika korķviļķi.
— Anna, — viņš klusi ierunājās. — Parunāsim vēlāk.
— Vēlāk — tas ir kad? — es paskatījos uz viņu. — Kad būs jānomazgā nākamie trīsdesmit šķīvji?
Es aizgāju atpakaļ uz virtuvi. Rokas drebēja. Nevis aiz bailēm, bet aiz niknuma. Divpadsmit gadi. Vesels lērums mielastu. Un ne reizi, ne vienu vienīgu reizi Inese nebija pateikusi paldies. Tikai piezīmes. Te par maz sāls, te par daudz. Te galdauts nepareizais. Te dakšiņas ne tā saliktas.
Vakarā, kad viesi jau bija aizbraukuši, Andris ienāca virtuvē.
— Tu mani apkaunoji māsas priekšā, — viņš sacīja.
Es tobrīd mazgāju glāzes. Divdesmit sešas. Vienu Inese bija saplēsusi, un pat atvainoties viņai neienāca prātā.
— Bet tu mani apkaunoji divdesmit piecu cilvēku priekšā, — es atbildēju. — Brīdī, kad izvēlējies klusēt.
Viņš aizgāja uz guļamistabu. Durvis aiz sevis aizvēra cieši un ar tādu spiedienu, ka rokturis noklakšķēja.
Traukus es mazgāju viena. Kā vienmēr.
Tajā vakarā es pat saskaitīju: astoņdesmit pieci šķīvji, divdesmit piecas glāzes, trīs cepešpannas, pieci katli, salātu bļodas, mērču trauki, dakšiņas, naži, karotes. Divas stundas un divdesmit minūtes tīra darba pie izlietnes. Pabeidzu vienos naktī, nodzēsu gaismu un apsēdos turpat virtuvē uz ķeblīša. Mugura dega kā pēc smaga darba laukā. Pirksti no karstā ūdens bija piepampuši un sāpīgi.
Pēc nedēļas Andris paziņoja, ka Jaungada vakarā pie mums būs trīsdesmit viesu.
Trīsdesmit. Es pat neizbrīnījos. Vienkārši uzrakstīju šo skaitli uz papīra lapas un pieliku pie ledusskapja.
Atkal trīs dienas pagāja pie plīts. Divdesmit devītajā es sāku. Aukstā gaļa, galerts, trīs dažādi salāti, zivju pīrāgs, cepta pīle, kartupeļi zemnieku gaumē, uzkodu plates, kanapē, divas tortes. Andris nopirka eglīti, ienesa viesistabā un uzkāra virteni. Tas arī bija viss viņa ieguldījums.
Trīsdesmit pirmajā decembrī četros pēcpusdienā es uzsēju priekšautu. To pašu veco — zilo, ar kabatu, kurā vienmēr turēju dvieli. Divpadsmit gadus biju tajā priekšautā stāvējusi pie plīts. Audums bija izbalējis, vietām nodilis, viena lence jau divreiz piešūta no jauna.
Viesi sāka ierasties ap septiņiem. Līdz deviņiem istaba bija pilna — visi trīsdesmit cilvēki savās vietās. Brālēni un māsīcas, darba kolēģi, kaimiņi, Inese ar vīru. Andris stāvēja pie durvīm, spieda rokas, apskāva, sita vīriešiem pa pleciem. Es tikmēr nesu šķīvjus un bļodas no virtuves uz istabu. Turp un atpakaļ. Atkal un atkal.
Pusvienpadsmitos es uzliku galdā jau ceturto uzkodu plati — pirmās trīs viesi bija notiesājuši — un devos atpakaļ uz virtuvi pēc siltā ēdiena. Pīle vēl cepās krāsnī. Kartupeļi katlā bija paspējuši atdzist, tos vajadzēja uzsildīt. Es uzliku pannu uz uguns.
Virtuvē ielūkojās Andris. Kaklasaite šķībi, vaigi sarkani, rokā glāze.
— Kur ir siltais? — viņš jautāja. — Cilvēki gaida. Juris jau trešo reizi prasa.
Es stāvēju pie plīts. Priekšauts bija notraipīts. Rokas smaržoja pēc sīpoliem, ķiplokiem un zivīm. Aiz sienas smējās trīsdesmit cilvēki, kurus viņš bija uzaicinājis. Cilvēki, kurus es baroju.
— Drīz būs, — es noteicu.
— Nu tad pasteidzies, — viņš iedzēra no glāzes. — Svētki taču.
Svētki. Es gatavoju trīs dienas. Trīsdesmit pirmajā decembrī biju piecēlusies sešos no rīta. Ne uzkrāsojusies, ne matus sakārtojusi. Vienkārši nepaspēju. Pat pārģērbties nebija laika — zem priekšauta man joprojām bija tā pati jaka, kurā no rīta tīrīju zivis.
Andris atgriezās pie viesiem. Es dzirdēju viņa balsi no istabas: “Tūlīt, tūlīt, siltais jau nāk!” Pēc tam atskanēja smiekli.
Es paskatījos uz savām rokām. Tās bija sarkanas.