Viņš vienīgi noteica: “Atstāj, rīt nomazgāsi.” Un aizgāja.
Es neatstāju. Nomazgāju līdz pēdējam katlam un pēdējai dakšiņai. Es ļoti labi zināju, kas notiks, ja to visu atstāšu līdz rītam: tauki piekaltīs, zupas paliekas sacietēs pie katla malām, un pēc tam vajadzēs berzt divreiz ilgāk.
No rīta Andris sēdēja pie tīra galda, dzēra kafiju un šķirstīja telefonu.
— Labi pasēdējām, — viņš sacīja. — Visiem patika.
Es neko neatbildēju. Plaukstas sāpēja tā, it kā būtu piepampušas. Mugura vilka un dūra. Es biju nostrādājusi četrpadsmit stundas bez apstājas, bet neviens man nebija pateicis pat vienu “paldies”.
Tomēr es klusēju. Kā jau parasti.
Pēc trim mēnešiem Andrim ienāca prātā sarīkot šašliku vakaru. Piecpadsmit cilvēki — viņa darba kolēģi. “Tikai gaļu uzcepsim, nekas īpašs.”
Tas “nekas īpašs” nozīmēja, ka es divas dienas marinēju cūkgaļu un vistu, gatavoju trīs dažādus salātus, cepu plācenīšus, vārīju kartupeļus, kārtoju dārzeņu plates, pirku vienreizlietojamos traukus, kuru tāpat izrādījās par maz, tāpēc beigās mazgāju arī parastos šķīvjus. Vēl vajadzēja iznest galdus pagalmā, salikt tos vietā un stiept krēslus ārā no mājas.
Andris tikmēr stāvēja pie grila un cepa gaļu.
Viens no kolēģiem — Juris, plecīgs vīrs ar ūsām — nogaršoja šašliku, noslaucīja muti salvetē un skaļi noteica:
— Andri, tev rokas ir no zelta. Gaļa vienkārši lieliska.
— Cenšos, — Andris pasmaidīja un apgrieza iesmus.
Neviens nepajautāja, kurš to gaļu bija marinējis. Neviens nepamanīja trīs lielās bļodas ar salātiem. Juris paņēma jau ceturto porciju ar dillēm pārkaisītu kartupeļu un pagriezās pret Andri.
— Klausies, nākamreiz atkal varam pie jums? Man pagalms par šauru.
— Protams! — Andris uzsita viņam pa plecu. — Vai ne, Anna?
Es tajā brīdī stāvēju ar netīru šķīvju paplāti rokās. Pirksti bija eļļaini, priekšauts pleķains. Uz mani skatījās piecpadsmit cilvēki.
— Es gatavoju divas dienas, — es pateicu. — Četrpadsmit stundas. Marināde, salāti, plācenīši, kartupeļi, dārzeņi. Paldies man pateica tieši nulle reižu.
Juris sastinga ar dakšiņu pie mutes. Andris kļuva bāls.
— Nu ko tu tagad, — viņš mēģināja iesmieties. — Cilvēki taču ciemos. Nevajag šitā.
— Es nevis “šitā”, — es atbildēju. — Es vienkārši skaitu.
Vēlāk, braucot mašīnā no veikala — bijām aizskrējuši pakaļ papildu maizei, jo maizes atkal pietrūka — Andris ilgi klusēja. Tad beidzot noteica:
— Tu mani kolēģu priekšā nostādīji neērtā situācijā.
— Bet tu mani viņu priekšā jau divpadsmit gadus nostādi kalpones vietā, — es sacīju. — Tikai to neviens neskaita.
Viņš neatbildēja. Ieslēdza radio. Līdz mājām mēs braucām pilnīgā klusumā.
Vakarā piezvanīja Inese — viņa māsa. Viņa vienmēr zvanīja pēc mūsu “pasākumiem”. Ne man, protams, bet Andrim. Tomēr no virtuves es visu dzirdēju.
— Viņai tev raksturs parādījies, — Inese teica. — Bet tu taču esi vīrs, Andri. Tā ir tava māja. Ievies kārtību.
Kārtību. Šis vārds viņu valodā nozīmēja vienu: Anna klusē un apkalpo.
Es nomazgāju cepamo pannu, pakarināju priekšautu uz āķa un aizgāju gulēt.
Septembrī Inese izdomāja svinēt savu jubileju. Piecdesmit divi gadi. Andris, man neko nejautājot, piedāvāja mūsu māju. Divdesmit pieci viesi.
Es par to uzzināju pirmdien. Svinības bija paredzētas sestdien. Tātad man bija piecas dienas.
— Andri, — es teicu. — Tu atkal man nepajautāji.
Viņš sēdēja uz dīvāna un telefonā lasīja ziņas.
— Un kur lai viņa rīko? — viņš atteica, pat nepaceļot acis. — Viņai dzīvoklis mazs. Mums ir zāle.
— Mums ir zāle, — es atkārtoju. — Bet gatavošu es.
— Viņa palīdzēs.
Inese nepalīdzēja. Sestdienas rītā viņa ieradās jaunā kleitā, ar sakārtotiem matiem un svētku noskaņojumu. Apsēdās pie galda un sāka komandēt.
— Anna, rozes ieliec vāzē, tikai tajā augstajā. Anna, labāk uzklāj balto galdautu. Anna, salātus sagriez smalkāk, manai draudzenei ar zobiem ir slikti.
Es klusēju un griezu salātus vēl smalkāk.
Ap trijiem galds bija pilnībā uzklāts. Divdesmit pieci cilvēki bija sasēdušies savās vietās. Andris atkorķēja vīnu. Inese pieņēma apsveikumus. Es stāvēju pie plīts un liku karsto ēdienu uz šķīvjiem.