— Neaizmirsti zosi, — Andris noteica, pat acis neatraudams no telefona. — Mammai garšo ar āboliem.
Es stāvēju virtuves vidū ar diviem iepirkumu maisiem rokās. Smagiem. Vienā bija kartupeļi, burkāni un sīpoli, otrā — četrus kilogramus smaga zoss. Pusdienlaikā Andris man piezvanīja uz darbu un pavēstīja, ka sestdien pie mums būšot viesi. Divdesmit cilvēki. Viņa dzimšanas diena — piecdesmit seši gadi.
Līdz sestdienai bija palikušas divas dienas.
Es strādāju par tāmju inženieri. Astoņas stundas skaitļos, pēc tam veikals, pēc tam virtuve. Un tā jau divpadsmit gadus — kopš Andris izdomāja, ka mūsu māja ir kā radīta lielām svinībām. Plaša virtuve, gara viesistaba, pagalms ar grilu. Un pats svarīgākais — sieva, kura visu sakārto.
— Andri, es taču lūdzu brīdināt vismaz divas nedēļas iepriekš, — teicu, krāmējot ārā produktus. — Divas dienas nav nekāds laiks.
— Ko tad tur tik daudz gatavot? — viņš paraustīja plecus. — Sagriezīsi salātus, ieliksi cepeti. Tev taču patīk gatavot.
Jā, man patīk gatavot. Diviem cilvēkiem. Četriem, ja atbrauc bērni. Bet ne divdesmit. Ne ik pēc pusotra mēneša. Un ne vienai pašai.
Divpadsmit gadu laikā es biju saskaitījusi apmēram deviņdesmit sešas šādas pasēdēšanas. Astoņas gadā — dzimšanas dienas, svētki, “puiši vienkārši ieskries”. Katra no tām man nozīmēja četrpadsmit stundas darba. Divas dienas pie plīts, vesels vakars apkalpojot viesus un vēl puse dienas tīrīšanai. Un ne reizi — pat ne vienu vienīgu reizi — Andris nebija nomazgājis kaut vienu šķīvi.
Es ieliku zosi ledusskapī un sāku mizot kartupeļus.
Piektdienas vakarā es griezu jau ceturto bļodu rasola. Rokas oda pēc marinādes, etiķa un sīpoliem. Uz galda rindojās trīs pannas ar pīrādziņiem — ar gaļu, ar kāpostiem, ar olu. Cepeškrāsnī lēnām cepās zoss. Uz plīts burbuļoja borščs desmit litru katlā, bet blakus stinga galerts, ko biju sākusi gatavot vēl ceturtdien.
Andris ienāca virtuvē, paņēma pīrādziņu un iekodās.
— Ar gaļu tā pamaz, — viņš paziņoja. — Juris tādus pa pieciem apēd.
— Es uztaisīju četrdesmit, — atbildēju.
— Nu četrdesmit uz divdesmit cilvēkiem ir pa diviem katram. Par maz.
Es klusējot izņēmu no ledusskapja malto gaļu.
— Un rīt nopērc limonādi, — viņš vēl piebilda jau no koridora. — Kolas un kaut ko bērniem.
Pīrādziņus lipināju līdz vieniem naktī. Sestdien piecēlos sešos. Stiepu krēslus, klāju galdautus, spodrināju glāzes. Andris pamodās desmitos, izdzēra kafiju un aizbrauca pēc dzērieniem. Atgriezās ar diviem maisiem — limonādi, kolu un trim pudelēm degvīna. Nolika visu uz galda, pārģērbās jaunā kreklā un apsēdās skatīties futbolu.
Viesi ieradās ap četriem. Divdesmit cilvēki — katram jāielej, jāpasniedz, jānovāc. Es nesu šķīvjus no virtuves uz viesistabu, vācu netīros traukus, papildināju glāzes, griezu maizi, sildīju atdzisušo ēdienu. Visa vakara laikā es neapsēdos ne uz mirkli. Pat ūdeni nepaspēju normāli padzerties — tikai garāmejot, no krūzes, stāvot pie plīts.
Andris sēdēja galda galā, stāstīja jokus un smējās. Viņa mamma ēda zosi ar āboliem un apmierināti māja ar galvu — sak, labi. Viena no viešņām, Ilze, Jura sieva, mani apturēja brīdī, kad kārtējo reizi gāju garām ar šķīvju kaudzi rokās.
— Anna, apsēdies taču. Kaut ko apēd.
— Tūlīt, — atteicu. — Pasniegšu karsto un apsēdīšos.
Neapsēdos. Pēc karstā bija deserts. Pēc deserta — tēja. Pēc tējas — “vai nevar vēl kādu pīrādziņu?”.
Pēdējie ciemiņi aizgāja vienpadsmitos vakarā. Uz galda palika trauku kalni. Es saskaitīju: sešdesmit šķīvji, trīsdesmit glāzes, salātu bļodas, pannas, dakšiņas, naži. Galdauts bija nosēts ar biešu un vīna traipiem. Zem galda uz grīdas — drupačas, gurķa gals un mērcē izmirkusi salvete.
Traukus mazgāju līdz pusdiviem naktī. Andris gulēt aizgāja jau pusnaktī. Pirms tam viņš vēl ielūkojās virtuvē, paskatījās uz izlietni, kas bija pilna ar katliem, un ar to viņa līdzdalība tajā vakarā arī beidzās.