— Inese, iztiksim bez šitā, labi?
— Bez kā? Bez patiesības? — Inese jau nāca pie galda, rokas sānos, seja savilkta aizvainotā pārākumā. — Tu te vispār kāda esi? Ne saimniece, ne normāla sieva!
— Mammu, nu pietiek taču, — no istabas parādījās Jānis. Izspūris, T kreklā, ar tādu seju, it kā viņam būtu nežēlīgi traucēts gulēt.
— Nekas nav pietiek! — Inese pacēla balsi vēl augstāk. — Ja nepatīk, brauc pie savas mātes!
Anna uz mirkli apklusa. Tad lēni pamāja. Pārsteidzoši mierīgi.
— Labi.
Viņa piecēlās, paņēma dokumentu mapi — to pašu, kur glabājās zemesgrāmatas izraksts, hipotekārā kredīta līgums un visi trīs gadu maksājumu apliecinājumi, — un devās uz guļamistabu. Atvēra skapi, izvilka somu, kas jau kādu laiku bija sakrāmēta. Jānis stāvēja durvju ailē un apjucis skatījās.
— Anna, ko tu dari? Kur tu taisies?
— Pie mammas, — viņa atbildēja vienkārši.
— Tu nopietni? Tikai tāpēc, ka viņa kaut ko pateica?
Anna aizvilka somas rāvējslēdzēju. Ielika telefonu, lādētāju, paņēma automašīnas atslēgas. Dokumentu mapi nolika pašā augšā.
— Pilnīgi nopietni.
Inese gaitenī stāvēja kā sastindzusi un pirmo reizi tajā rītā klusēja. Varbūt nebija gaidījusi. Varbūt bija pārliecināta, ka Anna, kā vienmēr, norīs aizvainojumu, aizies uz vannasistabu, pēc tam iznāks un turpinās dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Taču Anna atvēra ārdurvis, izgāja kāpņu telpā un aizvēra tās aiz sevis klusi. Bez trieciena. Bez demonstratīvas durvju ciršanas.
Liftā viņa paskatījās uz mapi savās rokās. Dzīvokļa papīri. Trīs gadi iemaksu. Viņas dzīvoklis.
Telefons ievibrējās gandrīz uzreiz — pēc divām minūtēm zvanīja Jānis. Anna nospieda atteikumu. Tad viņš zvanīja vēlreiz. Viņa atkal pārtrauca zvanu, ielika telefonu kabatā un izgāja stāvvietā.
Mašīna iedarbojās ar pirmo piegājienu. Laba zīme.
Mamma dzīvoja pilsētas otrā galā — ja ceļi brīvi, kādas četrdesmit minūtes. Anna brauca pa plato prospektu, un galvā valdīja savāds klusums. Nebija ne haotisku domu, ne “ja nu tomēr”, ne “varbūt es pārspīlēju”. Tikai ceļš, luksofori un radio, kas klusi skanēja fonā.
Telefons zvanīja vēl trīs reizes. Divreiz — Jānis, vienreiz — nepazīstams numurs. Anna nepacēla.
Mamma durvis atvēra vēl pirms Anna paguva nospiest zvana pogu. Acīmredzot bija pamanījusi viņu pa logu.
— Nāc iekšā. Tēju jau uzliku.
Viņa nejautāja, kas noticis. Nesāka vaimanāt, nemetās plātīt rokas. Vienkārši paņēma somu, nolika to kaktā, un pēc brīža abas sēdēja virtuvē — kā bērnībā, viena otrai pretī, ar krūzēm rokās.
— Uz ilgu laiku? — mamma tikai pajautāja.
— Vēl nezinu, — Anna godīgi sacīja.
Mamma pamāja un pielēja vēl tēju.
Jānis ieradās nākamajā dienā, svētdienā, ap pusdienlaiku. Kad noskanēja zvans, Anna paskatījās actiņā. Viņš stāvēja aiz durvīm ar vaļā atpogātu jaku un vainīgu sejas izteiksmi. Klasika.
Viņa atslēdza durvis.
— Anna, nu parunāsim taču, — Jānis ienāca priekšnamā un paskatījās apkārt tā, it kā būtu atnācis nevis pie sievasmātes, bet uz sarežģītām pārrunām. — Mamma vienkārši iekarsa. Tu taču zini, kā viņai reizēm sanāk…
— Jāni. — Anna sakrustoja rokas uz krūtīm. — Tu atbrauci atvainoties vai skaidrot, kāpēc viss ir normāli?
Viņš saminstinājās.
— Nu… gan viens, gan otrs.
— Tad sāc ar pirmo.
Jānis mazliet saviebās. Tik tikko pamanāmi, tomēr Anna to redzēja. Viņam vienmēr bija šī sejas izteiksme, kad no viņa prasīja kaut ko konkrētu. Konkrētība viņam nepatika. Tā nozīmēja atbildību.
— Piedod, — viņš beidzot izdvesa. — Man vajadzēja ar viņu parunāt jau sen. Tev ir taisnība.
— Kad tu ar viņu patiešām parunāsi un kad viņa pārcelsies atpakaļ uz savu dzīvokli, piezvani. Tad es atgriezīšos.
Jānis pavēra muti.
— Anna, viņa taču nevar tā vienkārši…
— Viņai ir pašai savs dzīvoklis, — Anna mierīgi pārtrauca. — Remonts tur pabeigts jau sen. Pirms astoņiem mēnešiem.
Pēc divdesmit minūtēm Jānis aizgāja. Bez rezultāta. Toties mammas virtuvē tas deva iemeslu īsam, bet ļoti precīzam komentāram:
— Labs puika. Žēl tikai, ka mammas puika.
Pirmdien Anna devās uz darbu kā parasti — deviņos, ar kafiju no aparāta vestibilā. Kolēģi vai nu neko nemanīja, vai prasmīgi izlikās. Darba diena paskrēja ātri: sezona, ceļojumi, klienti, zvani, rezervācijas. Līdz sešiem vakarā viņa gandrīz bija aizmirsusi, ka viņas dzīvē kaut kas ir mainījies.
Gandrīz.
Trešdien piezvanīja Inese. Anna kādu brīdi skatījās uz telefona ekrānu, domādama, vai atbildēt. Beigās pacēla.
— Anna, — vīramātes balss skanēja neierasti klusi. Gandrīz cilvēcīgi. — Tu taču esi pieaudzis cilvēks. Nevar tā vienkārši paņemt un aiziet.
— Var, — Anna atteica.
— Es varbūt pateicu par daudz…
— Inese, runāsim godīgi. Jūs astoņus mēnešus dzīvojat manā dzīvoklī. Hipotēku maksāju es. Jūs aicināt ciemiņus, aiz sevis nesakopjat, metat ārā manas lietas. Tas nav “pateicu par daudz”. Tā ir sistēma.
Iestājās pauze.
— Kāda vēl sistēma, — Inese nošņāca, un tajā mirklī cauri izlauzās vecais tonis: ass, pazīstams, dzēlīgs. — Dzīvoklis uz tevi noformēts tikai tāpēc, ka Jānim bija sabojāta kredītvēsture. Pēc būtības tas tik un tā ir viņa dzīvoklis.
Annai gandrīz izspruka smiekli. Pēc būtības.
— Es sapratu jūsu nostāju, — viņa vienmērīgi sacīja. — Uz redzēšanos.
Un pārtrauca sarunu.
Vakarā Anna izņēma dokumentu mapi un vēlreiz visu rūpīgi pārlasīja. Hipotekārā kredīta līgumā — aizņēmēja Anna Bērziņa. Zemesgrāmatas izrakstā — īpašniece Anna Bērziņa. Maksājumu apliecinājumos — maksātāja Anna Bērziņa. Viss bija kārtībā. Viss bija viņas.
Pēc tam viņa atvēra bankas lietotni un paskatījās atlikušā parāda summu. Vēl četri gadi maksājumu.