Tas bija paciešami. Ja viņa bija tikusi galā iepriekšējos trīs gadus, tad izturēs arī atlikušos.
Mamma ienāca istabā ar šķīvi, uz kura bija sagriezts siers, nolika to viņai blakus un neko nejautāja. Anna pēkšņi pieķēra sevi pie domas, ka sen nav izjutusi šādu klusumu. Nevis smagu, saspringtu klusumu, kurā ik brīdi gaidi durvju ciršanu vai kādu indīgu piezīmi, bet mieru, kurā nav jāaizsargājas.
Ceturtdien Jānis atsūtīja īsziņu: “Mamma piekrīt izvākties. Satiksimies? Vajag parunāt.”
Anna pārlasīja ziņu divas reizes. Vārds “piekrīt” viņai nepatika. It kā Inese kādam izrādītu labvēlību, nevis beidzot labotu jucekli, ko pati bija radījusi. Tomēr tā jau bija nianse.
Viņa atbildēja: “Labi. Rīt vakarā, kafejnīcā Brīvības ielā. Septiņos.”
Neitrāla vieta. Tas bija būtiski.
Kafejnīca nebija nekas īpašs — galdiņi pie logiem, klusa mūzika, kafijas un svaigu smalkmaizīšu smarža. Kad Anna ienāca, Jānis jau sēdēja pie viena no galdiņiem. Viņš izskatījās noguris: zem acīm tumši loki, jaka saburzīta, seja pelēcīga.
— Sveika, — viņš sacīja.
— Sveiks.
Anna apsēdās pretī un pasūtīja kafiju pie pienākušās viesmīles. Jānis klusēja un nervozi burzīja papīra salveti starp pirkstiem.
— Viņa aizbrauks šajās brīvdienās, — viņš beidzot ierunājās. — Es palīdzēšu sakrāmēt mantas.
— Labi.
— Ann… — Jānis pacēla acis. — Tu atgriezīsies?
Viņa skatījās uz viņu. Uz cilvēku, ar kuru bija nodzīvojusi četrus gadus. Viņš nebija ļauns. Patiesībā — diezgan labs cilvēks. Tikai pārāk ērts. Ērts visiem, izņemot viņu.
— Es vēl domāju, — Anna atbildēja godīgi.
— Tas nav “jā”.
— Un tas nav arī “nē”.
Jānis lēnām pamāja. Pieņēma. Un tas bija kaut kas jauns. Agrāk viņš būtu sācis pierunāt, spiest uz žēlumu vai turpat pie galdiņa zvanījis mātei, lai prasītu padomu.
Atnesa kafiju. Aiz loga garām slīdēja mašīnas, pie blakus galdiņa smējās kāda kompānija.
— Es nesapratu, ka tev ir tik slikti, — Jānis klusi noteica.
— Saprati, — Anna mierīgi iebilda. — Vienkārši bija ērtāk to nepamanīt.
Viņš neiebilda. Arī tas bija jaunums.
Anna iedzēra malku kafijas un pavērās ārā pa logu. Galvā jau bija iemājojusi viena doma — ne trauksmaina, drīzāk praktiska. Vajadzēja pārliecināties, vai dzīvoklī nav palicis kaut kas tāds, par ko viņa nezina. Sarunā ar Inesi viņu bija aizķērusi frāze par to, ka “pēc cilvēcības” dzīvoklis esot Jāņa. Pārāk pārliecinoši tas bija pateikts, lai būtu tikai nejauši izmests teikums.
Pārāk pārliecinoši.
Piektdienas vakarā Anna aizbrauca līdz dzīvoklim. Nevis lai ietu iekšā, bet lai paskatītos. Viņa noparkojās pretējā ielas pusē un kādas desmit minūtes palika sēžam mašīnā. Logos dega gaisma. Aiz aizkariem kustējās ēna — Inese staigāja pa istabu.
Anna izņēma telefonu un piezvanīja pazīstamam juristam. Pauls. Viņi kādreiz bija mācījušies kopā universitātē un šad tad sazvanījās darba jautājumos.
— Paul, man ir jautājums. Ja dzīvoklis ir reģistrēts uz vienu īpašnieku, hipotekārais kredīts arī uz viņa vārda, pirmā iemaksa veikta no viņa līdzekļiem — vai kāds cits var pretendēt uz daļu?
Pauls uz mirkli apklusa.
— Laulības laikā?
— Jā, laulībā. Bet vīrs nav maksājis. Vispār.
— Tev ir pierādījumi? Maksājumu uzdevumi, konta izraksti?
— Trīs gadu maksājumi. Viss uz mana vārda.
— Tad, ja nonāktu līdz mantas dalīšanai, varētu diezgan pārliecinoši pierādīt, ka īpašums iegādāts par taviem personīgajiem līdzekļiem. Jo īpaši, ja viņš nav piedalījies arī pirmajā iemaksā. Kāpēc jautā?
— Pagaidām nekur nevirzos, — Anna atbildēja. — Vienkārši gribu saprast situāciju.
— Skaidrs, — pēc balss varēja noprast, ka Pauls pasmaida. — Nu, tu visu saproti pareizi. Dokumentus glabā pie sevis.
— Tie ir pie manis.
Sestdiena sākās ar Jāņa ziņu: “Atbrauc uz divpadsmitiem. Mamma krāmē mantas.”
Anna ieradās pusvienos. Durvis atvēra Jānis, un viņam bija tāds izskats, it kā viņš visu nakti nebūtu aizvēris acis. No istabas skanēja dārdoņa — tur acīmredzot tika stumts vai cilāts kaut kas smags.
Priekšnamā stāvēja liela rūtainā ceļasoma un vēl divas somas. Anna uz tām paskatījās, neko nesakot.
— Viņa ir savākusi galveno, — Jānis pusbalsī paskaidroja. — Pārējo paņems vēlāk.
— Kad tieši vēlāk?
— Ann…
— Es tikai pajautāju.
No istabas iznāca Inese ar vēl vienu somu rokās — tumši zilu, piebāztu līdz malām. Ieraugot Annu, viņa apstājās.
Dažas sekundes viņas viena otrā tikai raudzījās. Tad vīramāte nicīgi nošņācās un novērsa skatienu.
— Nu re, atvilkies tomēr.
— Atbraucu, — Anna mierīgi apstiprināja.
— Priecājies. Panāci savu.
Anna neatbildēja. Viņa iegāja virtuvē un uzlika tējkannu. No priekšnama bija dzirdams, kā Jānis kaut ko klusi saka mātei, bet Inese atcērt viņam asi un saraustīti.
Virtuve izskatījās tā, it kā tur nebūtu tīrīts veselu nedēļu. Uz palodzes bija sakaltuši nospiedumi no glāzēm, uz galda — drupatas, uz plīts — neizprotamas izcelsmes traipi. Anna uz to visu skatījās un domāja, ka vakarā paņems lupatu un savedīs virtuvi kārtībā. Bez dusmām. Bez demonstratīvas aizvainotības. Vienkārši izdarīs.
No priekšnama atskanēja Ineses balss, nu jau skaļāk:
— Es, starp citu, šim bērnam esmu atdevusi daudzus savas dzīves gadus! Bet viņa te tagad tēlo saimnieci!
— Mamm, klusāk, — Jānis palūdza.
— Nekā klusāk! Lai dzird! Dokumenti viņai esot! — Ineses balsī ieskanējās izsmiekls. — Nu un kas par to, ka dokumenti? Es esmu māte!
Anna iznāca no virtuves un apstājās gaiteņa durvīs.
— Inese, dokumenti tieši nozīmē ļoti daudz, — viņa pateica vienmērīgā balsī. — Tas nozīmē, ka lēmumus šeit pieņemu es. Nevis jūs.
Vīramāte strauji pagriezās pret viņu.
— Tu…
— Astoņus mēnešus es klusēju, — Anna turpināja tikpat mierīgi.