— Vācies ārā no šejienes! Apnikusi līdz kaklam — staigā apkārt, blenž, ošņājas! — Inese pat nepagrieza galvu. Viņa stāvēja ar muguru pret Annu un raudzījās pa logu, it kā runātu nevis ar vedeklu, bet ar tukšo ielu. — Starp citu, tas ir mana dēla dzīvoklis. Ja gribēsim, izliksim tevi aiz durvīm bez garām runām!
Anna apstājās gaitenī. Vienā rokā viņai karājās iepirkumu maisiņš, seja palika nekustīga — neviens vaibsts neizkustējās. To viņa bija iemācījusies. Šo divu gadu laikā viņa bija apguvusi daudz ko.
Vīramāte pie viņiem ievācās pirms astoņiem mēnešiem. Sākumā it kā tikai “uz pāris nedēļām”, jo viņas vecajā padomju laika piecstāvu mājā sākoties remonts. Remonts sen bija beidzies, taču Inese nekur nedomāja doties. Viņa vienkārši palika. Kā smaga mēbele, ko kāds ienes istabā un pēc tam izliekas aizmirsis iznest.
Dzīvoklis bija divistabu, jaunajā projektā pie Brīvības ielas. Hipotekāro maksājumu katru mēnesi sedza Anna — bez kavējumiem, no savas algas tūrisma aģentūrā. Jānis strādāja autoservisā, bet viņa nauda kaut kā vienmēr izkusa agrāk, nekā pienāca rēķinu kārta. Te “neparedzēti izdevumi”, te “prēmiju aizturēja”, te “parādu atdevu”. Katru reizi cita pasaka. Anna jau sen bija pārstājusi tajās klausīties.
Piektdienas vakarā Inese atveda ciemiņus. Trīs cilvēkus — draudzeni Ilzi ar vīru un vēl kādu vīrieti vārdā Andris, kuru Anna savā mūžā bija redzējusi tikai otro reizi. Viņi iekārtojās virtuvē, salika uz galda pudeles un ieslēdza televizoru tik skaļi, ka sienas gandrīz drebēja.
Anna pārnāca mājās ap pusdeviņiem. Uz galda vēl stāvēja netīru šķīvju kalni no iepriekšējās līdzīgās pasēdēšanas, pelnutrauks bija pārpildīts, bet uz grīdas bija sakaltusi kāda izlieta dzēriena pēda.
— Jāni, — viņa ielūkojās istabā. Vīrs gulēja uz dīvāna un ritināja telefonu. — Tu redzēji, kas notiek virtuvē?
— Nu mamma atnāca ar cilvēkiem, — viņš paraustīja plecus. — Kas tur tāds?
— Kas tur tāds, — Anna klusi atkārtoja. — Nekas.
Viņa pagriezās, iegāja vannasistabā un aizslēdza durvis. Spogulī pretī skatījās nogurusi sieviete: trīsdesmit viens gads, tumši loki zem acīm, mati sasieti pa roku galam. Tūrisma aģentūrā pašlaik bija karstākais laiks — viņa strādāja no deviņiem līdz septiņiem, dažreiz līdz astoņiem, un mājās atgriezās izspiesta kā citrons. Bet tur viņu sagaidīja šis.
No virtuves atskanēja Ineses smiekli — skaļi, plati, gandrīz teatrāli, it kā viņa uzstātos publikas priekšā. “Nu gan tu dod, Ilze, kur tu ko tādu izdomā!” Anna pagrieza ūdeni stiprāk, lai to nedzirdētu.
Inese bija no tām sievietēm, par kurām saka — viņai savs prāts un savas spēles. Svešu cilvēku priekšā viņa kļuva par kompānijas dvēseli: smējās, cienāja, apskāva, stāstīja jokus. Taču mājās viņa pārvērtās. Tur viņa komandēja, burkšķēja, pārbīdīja lietas un meta ārā visu, kas viņai nepatika. Reiz viņa izsvieda Annas jaunās sporta kurpes, jo tās, redz, “aizņēma vietu plauktā”.
— Es par tām samaksāju sešdesmit eiro, — Anna toreiz pateica.
— Un tad? Briesmīgas bija, — Inese atmeta ar roku un aizgāja skatīties seriālu.
Jānis tajā sarunā stāvēja turpat blakus. Viņš neteica neko.
Tajā vakarā Anna ilgi sēdēja mašīnā pie mājas. Vienkārši sēdēja un domāja.
Ar laiku viņa sāka pamanīt vienu un to pašu shēmu. Tiklīdz Anna mēģināja iebilst vai noteikt kaut kādas robežas, Inese acumirklī sāka raudāt. Bez sagatavošanās — asaras pēc pasūtījuma, sarkanas acis, trīcošas lūpas. “Es visu mūžu dēlam atdevu, bet tagad mani dzen prom.” Jānis uzreiz metās māti mierināt, bet uz Annu skatījās pārmetoši, it kā viņa būtu pastrādājusi kaut ko nepiedodamu.
Tas bija talants. Īsts meistardarbs.
Kādā aprīļa rītā Anna aizbrauca uz valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centru.
Ne tāpēc, ka būtu noticis kas īpašs. Vienkārši bija pienācis brīdis. Viņa par to domāja jau kopš iepriekšējās vasaras, kad Inese pirmo reizi Ilzes klātbūtnē skaļi paziņoja: “Tas ir Jānīša dzīvoklis, lai viņa neaizmirst.” Anna toreiz neiebilda. Tikai iegaumēja.
Klientu centrā viņa rindā nostāvēja četrdesmit minūtes. Pēc tam saņēma izziņu no Zemesgrāmatas. Viņa nolaida acis uz dokumentu, un tur viss bija uzrakstīts skaidri, melns uz balta. Īpašniece — Anna Bērziņa. Tikai viņa. Jo hipotekārais kredīts bija noformēts uz Annas vārda. Jo pirmo iemaksu — divus tūkstošus trīs simtus eiro — viņa bija samaksājusi no saviem iekrājumiem. Jo Jānis toreiz bija pateicis: “Tu jau tiksi galā, tev ienākumi stabilāki.”
Anna nofotografēja izziņu telefonā un ielika papīru somā.
Pēc tam viņa iegāja kafejnīcā pāri ielai, pasūtīja kapučīno un piezvanīja mammai.
— Mammu, tev viesistabā dīvāns ir brīvs?
— Protams, brīvs. Tu brauksi pie manis?
— Varbūt. Ne šodien. Drīz.
Mamma nesāka prašņāt. Viņa prata sajust, kad jautājumus labāk neuzdot.
Viss galīgi noskaidrojās sestdien.
Inese jau no paša rīta bija sliktā omā. Acīmredzot Ilze pa telefonu bija pateikusi kaut ko ne tā, tikai kas tieši — to neviens nesaprata. Vīramāte staigāja pa dzīvokli, skaļi pūta, pārlika katlus no vienas vietas uz otru un ar blīkšķi virināja skapīšu durvis. Anna sēdēja pie virtuves galda ar kafiju un darba dokumentiem — līdz pirmdienai bija jāpārbauda rezervācijas.
— Varēji vismaz māju sakopt, — Inese, ejot garām, indīgi nometa.
Anna pacēla acis.
— Sakopšu šovakar.
— Šovakar! Redz, šovakar viņa sakops! — Inese apgriezās pret viņu, un balsī jau skanēja tā īpašā nots: skaļa, spiedoša, kā tirgū pie letes, nevis savās mājās. — Tu vispār saproti, kā tu te dzīvo? Visur netīrība, nekārtība, Jānītim nav pat kam normāli ēdienu pagatavot…
— Pietiek. — Anna aizvēra mapi.